Par rakstnieci
Par rakstnieci

Ilze Aizsila

Literatūra sirdij un dzīvespriekam

Ilze Aizsila ir latviešu rakstniece – romānu, pasaku, stāstu un dzejoļu autore. 2021. gadā rakstniece spoži debitēja literatūrā, plūcot laurus divu izdevniecību romānu konkursos un pašvaldības projektu konkursā. 2021. gadā izdoti divi romantiskie romāni, grāmata bērniem un publicēta dziesma ar Ilzes Aizsilas vārdiem. 2022. gadā iznācis romāns “Solis līdz altārim”, bet jauno autoru kopkrājumā “Attālinātie” publicēti divi pandēmijas laika stāsti.

Biogrāfija

Ilze Aizsila (1982) ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu vadībzinātnē, darbojusies tūrismā un sabiedrisko attiecību jomā. Atklājot sevī vēlmi rakstīt un pilnveidojot prasmes Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā Akadēmijā („Prozas meistardarbnīcā 2020”), ir aktīvi aizsācies autores radošais ceļš.

Savos darbos rakstniece pievēršas romantisko un ģimenes attiecību tēmām. Sižetos ieskanas Ilzei Aizsilai raksturīgais humors, vietām – erotiskas un ezoteriskas notis. Patlaban autore raksta stāstu bērniem un paranormālu garstāstu pieaugušajiem.

Luna ir Ilzes Aizsilas pseidonīms, rakstot dzeju, kas tiek publicēta sociālajos tīklos.

Bibliogrāfija

“Dzīvot naktij”, vakara romāns (2021)/konkursa laureāts
Ilze Aizsila, Indra Ēķe-Začeste;  Latvijas Mediji

“Teiksma par Babīti”, pasaka bērniem (2021)/ projektu konkursa laureāts
Teksta autore un sakārtotāja: Ilze Aizsila; ilustrāciju autore: Kate Daniela Mičule; izdota: Iedvesmas grāmata. Grāmata ir tapusi projektā “Daudzinām Babīti”, kas īstenots pašvaldības projektu konkursā “Ģimenei.Videi.Izaugsmei Babītes novadā”

“Mīlas kastings”, romantiskais romāns  (2021)/ konkursa laureāts
Ilze Aizsila;  Apgāds Zvaigzne ABC

“Solis līdz altārim”, romantisks un humoristisks romāns (2022)/ Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīcas gala darbs
Ilze Aizsila, Apgāds Zvaigzne ABC

Stāsti “Plate” un “Uzgaidi, lūdzu”, jauno autoru pandēmijas laika stāstu kopkrājumā Attālinātie (2022)
Kopkrājuma autori: Ieva Melgalve (Ievads), Ilze Aizsila, Džena Andersone, Ieva Bite, Sandra Bormeistere,
Aira Celma, Ieva Īzāka-Harjo, Gundaris Kravalis, Meldra Ķemere, Annija Streikiša, Ilze Vācere
SIA Izdevniecība 29

 

Ja vēlaties ieskatīties dažos rakstnieces darbu piemēros, dodieties uz lapu “Ilzes Aizsilas domu paraugi”>>

Ilze Aizsila

Rakstnieces nenoīsinātā autobiogrāfija

(kam nav saistības ar viņas auto, bet ar nobraukto ceļu gan)

Viss sākās ar apjausmu, ka es kaut kas esmu. Es piedzimu. Tā man teica, un man nav pamata to apšaubīt, jo viss, ko atceros, sekoja pēc attiecīgā notikuma. Un tas bija noticis kādreizējā Krāslavas rajonā.

Domāju, ka ģimene rada milzu ietekmi uz cilvēka likteni. No pirmajiem bērnības gadiem īpaši spilgti atmiņā palikusi viena no manām īpašākajām ģimenes loceklēm – kaķene, kuru uzskatīju par savu māsu. Viņa daudz murrāja un stāstīja lietas un notikumus, ko nespēju aptvert. Apsaucu viņu par guļaviņu-pļāpiņu. Jo vairāk tāpēc, ka mēs dalījām vienu segu un spilvenu. Un es klausījos viņas piedzīvojumu stāstos. Atceros, protams, arī savu īsto māsu, kura man parādīja, kas ir īsta drāma (pati uzprasījos). Bet visjaukākie pasaulē vecāki uzlaboja manu iztēli šādi: mamma dziedāja šūpuļdziesmas, kurām, iespējams, patiesībā bija pilnīgi citi vārdi (un melodija), un tētis vakara stāstiem un pasakām piekabināja pašsacerētas beigas, kas visbiežāk bija traģiskas. Lai būtu smieklīgāk (vai arī, lai pats neaizmigtu lasot).  

Mans pašaupjaustās dzīves ceļš sākās ar gribas izrādīšanu. Toreiz, bērnībā, secināju, ka liela vara ir balsij. Zīdaiņa vecumā ar to pietika, bet vēlāk, kad sapratu, ka balsstiesības ir kaut kas cits un uz mani vēl neattiecas, nācās meklēt citas superspējas, kas palīdzētu rast savu vietu zem šīs saules. Ātri vien apjēdzu, ka dziedātāja tomēr nebūšu, jo nemācēju savienot mikrofonu ar tumbu. Bet laikā, kad iemācījos lietot elektrisko ķēdi, pamatīgi izgāzos savā solodziedāšanas debijā. Tas notika visas skolas priekšā! (Joprojām nesaprotu, kāpēc šo kaunu pieminu. Lai gan… ne velti savam debijas romānam veltīju dziesmu)

 

Tad sāku lūkoties pēc nodarbošanās, kas būtu skaista un klusa. Iedomājos par baletu, bet vienīgais, kas mani ar to saistīja, bija spēja iesēsties špagatā. Turklāt tikai ar vienu kāju pa priekšu. Sportot būtu vajadzējis vairāk, bet lielāka interese par to radās tikai pēc pilngadības sasniegšanas. Precizēšu – pēc trīsdesmit gadiem, kad sāku aizrauties ar miera mākslu (zobenu cīņas). Klusums ir skaists.

 

Es meklēju skaistumu it visā. Mīlestībā pret dzīvniekiem to rast bija visvieglāk. Jau likās – es varētu kļūt par veterinārāsti, bet, vairāk laika pavadot kopā ar dzīvniekiem, proti, barojot vardes, glāstot beigtas pelītes un bērējot kaķa noķertus putniņus, nosliece uz ārstēšanu neradās, uz modi gan! Sētas baltais krancītis kļuva par manu modeli – rādīja modes skates, pozēja, uzkrāsotām skropstām un lūpām tekalējot pa betona lieveni, un tad tādā kā ātrākā solī rikšojot tālāk. It kā gribētu atrādīties arī kaimiņiem.  Es biju sajūsmā! Šī aizraušanās man lika domāt, ka tas varētu izrādīties mans ceļš uz augsto mākslu…

 

Ceļā es pievilku visas savas vēlmes. Un, stājoties universitātē (izvēlējos specialitāti veiksminiekiem – ekonomiku un vadību), mani kāds uzrunāja pie Brīvības pieminekļa, piedāvājot apmeklēt tērpu demonstrēšanas studiju. Tur es mācījos ieraut vēderu, slēpt latgaliešu akcentu un staigāt pa podestu apspīlētā bodijā kā mans suns pa lieveni meiteņu brunčos. Taču pirmajā piedzīvotajā kastingā sapratu, ka nespēju notēlot dārgu preci. Nokāpu no augstajiem plauktiem, cenu zīme nokrita, pagriezusies ar muti pret grīdu, un es joprojām nezinu, kas tajā bija rakstīts.

 

Trešais vai piektais nopietnais un skaistais virziens, kurā mēģināju sevi rast, bija vizuālā māksla. Sēdēju pagalmā ar dziļdomīgu rievu pierē (māsa gan kopš bērnības atgādināja, lai neņurcu pieri; paldies viņai, man joprojām ir tikai viena rieva pierē) un vēros tālumā. Man rokās bija zīmēšanas bloknots, klēpī mazlietoti krāsainie zīmuļi un pamatīgi padilusi dzēšgumija. Mana sejas izteiksme pauda neizpratni, jo mani nolūki un attieksme bija ļoti nopietni. Tāpat kā govij, kas tajā pašā laikā attrūkusi šmakstināja dārzā kāpostgalvas. (Bet es tur neko nevarēju darīt, jo vienreiz pamēģināju viņu apturēt, vietu starp ragiem bakstot ar slotu, viņa izbaudīja šo apkopi ar pārsteigtu grimasi un nāca tuvāk izprasīt atkārtojumu. Es strauji atkāpos, izmēģināju citu taktiku – govs izvilināšanu no dārza ar maizes klaipu. Pēc tās viņa atgriezās dārzā apmierināta un vēl mundrāka, kamēr es atgriezos mājās, kurā vairs nebija maizes.) Tā nu, nedomājot par govs gājieniem, mierīgi sēdēju gleznodama, ieklausījos dabas skaņās, skatījos mākoņu teātri, kas parodēja teiksmainus ganību laukus ar uzfrizētām vuškām un pašapmierinātiem ragulopiem. Man patika viss, ko redzēju, bet tikai ne tas, ko uzzīmēju. Tas nevienam nevarēja patikt, tāpēc atmetu centienus sevi atrast līdz brīdim, kad pieaugšu.

 

Es atradu sevi pa ceļam… Kad ar ģimeni devāmies pirmajā tālajā ārzemju ceļojumā, man kļuva skaidrs – man vislabāk patīk ceļot! Viss, jāstrādā tūrismā! Un es tur nokļuvu ātri. Uzreiz apceļoju teju visu pasauli – katalogos, kurus nomainījām katru sezonu un kuru saturu bija izdevīgi zināt no galvas. Es biju pārliecinoša, un ceļotgribētāji nešaubījās, ka es tur visur reiz esmu pabijusi. Tā es trenēju savu atmiņu, fantāziju un slīpēju saviem stāstījumiem ticamību. Tas bija aizraujošs laiks, kurā pa starpam paspēju izdarīt tik daudz muļķību, ka joprojām nesaprotu, kas man bija lēcies. Bet laiki, par laimi, mainījās, un ekonomiskās recesijas nestās pārmaiņas man piedāvāja jaunus izaicinājumus. Un jaunu dzīvesvietu – Babītes novadā (mūsdienās – Mārupes novads).

 

Es domāju daudz, bet neilgi, jo pēc tam ilgus gadus darīju darbus, kuros no manis sagaidīja rakstīšanu un izpratni par tēmām, kuras nepārzināju. Bet es izslīdēju cauri ar spēju rakstīt un runāt ar cilvēkiem.  Es rakstīju pat vairāk, nekā no manis prasīja. Daudz kas palika tikai melnrakstos. Sacerēju vairāk, nekā spēju īstenot. Daudzas idejas prāta vētrās, teikšu atklāti, piedāvāju tikai tāpēc, ka tās izklausījās forši un mani uzjautrināja. Klusi cerēju, ka neviens neliks tās īstenot, jo man nelikās, ka tas būtu prāta darbs. Bija steidzami jāizdomā, kur novadīt savu nenopietno attieksmi. Un tad es sadzirdēju! Ieklausījos, ko cilvēki saka un sapratu, ka to domā burtiski: “Klau, tev taču jāraksta grāmatas!”.  Un, kad draudzene atsūtīja saiti uz pavisam nopietnu romānu manuskriptu konkursu, mana izvēle bija skaidra. Beidzot es sāku rakstīt! Savam un citu priekam.

 

Varbūt arī jums ir kāds slēptais talants. Padomājiet šodien par to! Un kā reiz rakstīju pasakā, galvenais ir neizmākoņot savu dzīves laiku.

 

Vēlot atrast katram savu īsteno un foršāko ES,
Ilze Aizsila

 

Divdesmit pirmā gadsimta divdesmit otrajā gadā

 

Uz tikšanos un sazināšanos!

Priecāšos uzzināt, kas jums šajā e-dārzā ir paticis visvairāk.
Atsauksmēm, komentāriem, priekšlikumiem vai jautājumiem par grāmatu ar personificētu ierakstu un autogrāfu aicinu pakāpelēt pa šo balto ailīšu kaskādi. Zinātkārajiem piedāvāju uzspiest uz pogas zemāk.

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes – nelielas teksta datnes, kuras tiek saglabātas jūsu datorā vai mobilajā ierīcē, kad jūs atverat vietni. Uzzini vairāk!