Dārgie lasītāji!
“Mīlas kastings” ir mans otrais pabeigtais romāna manuskripts, kas iegūlis grāmatā, aizpildot 400 lappuses ar dzīvespriecīgiem notikumiem Latgalē.
Šo romānu sāku rakstīt 2019. gada rudenī, kad Pierīgā sniega vēl nebija (neesmu arī pārliecināta, vai sniegs togad mūs bija aplaimojis. Ja bija, tad man tāpat nebija laika tam pievērst uzmanību, tāpēc var uzskatīt, ka sniega 2019./2020. gada ziemā nebija vispār). Toreiz man ne prātā nenāca šaubīties, ka manuskripts kļūs par lasāmu daiļdarbu (kaut gan nekādu priekšvēstnešu šādai pašiedvesmojošai pārliecībai arī nebija). Romāns (manā tābrīža izpratnē) bija pabeigts jau ziemas pirmajā mēnesī, 2019. gada izskaņā. Drīz pēc tam to iesniedzu konkursā un neiespringstot gaidīju konkursa rezultātus.
Atceros dienu, kad uzzināju par šī darba izdošanu – spiedzu no priekiem, it kā par to vien, ka tiks izdota mana grāmata, man piešķirs arī ordeni. Bet tā es jutos, tieši tik svarīga man ir rakstīšana. Esmu bezgalīgi pateicīga par darba novērtēšanu “Apgāda Zvaigzne ABC” romantisko romānu konkursā.
Teikšu, kā ir, uzzinot, ka patiešām darbu lasīs cilvēki – pazīstami un sveši – rediģēju daudz. Par izdošanu uzzināju gadā, kurā apmeklēju prozas meistardarbnīcu un kurā apguvu šādus tādus rakstības knifus, uzzinot arī – kas nav “stilīgi”. Nu bija laiks pielietot zināšanas praksē. Pirmais, ko izdarīju, nomainīju nosaukumu no “Sapņu veikals” uz “Mīlas kastings”. Kāpēc? Jo, rediģējot darbu, es pamainīju uzsvarus un sapratu, par ko patiesībā ir darbs. Pēc tam es sapratu arī, kādi patiesībā ir mani radītie tēli. Vēl pēc tam es ieskatījos galvenās varones “Kamenes” tēlā un “savilku”… Ja jau Kamene ir māksliniece, kura radusies, iedvesmojoties no kādas mākslinieces darbiem, kāpēc lai šī māksliniece nebūtu arī vāka noformējuma autore?
Sākumā tapa glezna. Īsta, liela, skaista. Tā rotājas manās mājās un vienmēr atgādinās par Dagdu, par Krāslavas novadu, no kura esmu nākusi un kura pievilcību (daba, cilēki, kultūra) esmu atainojusi šajā romānā.
Pēc tam tā nonāca uz grāmatas vāka, kārtējo reizi pierādot, ka grāmata nekad nav tikai grāmata. Paldies Ilzei Krastiņai!
Un tad atnāca Covid-19 pandēmija. Karaliene ar bargiem noteikumiem. Es pat teiktu – nosacījumiem. Ārkārtējā situācija valstī pamatīgi pavirzīja izdošanas datumu uz priekšu. Vienu brīdi domāju, vai tik neesmu sapriecājusies lieki, bet tad tas notika – darbu izdeva 2021. gada decembrī. Pa kupenām pirmssvētku drudzī devos pēc saviem eksemplāriem un apķēru tos kā putns olas. (Es kaut kā nespēju grāmatas saukt par maniem bērniem. Bet laikam jau par olām saukt arī nebūtu prāta darbs. Par šo vēl padomāšu…)
Esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kuri bijuši man blakus, lai palīdzētu ar ieteikumiem, uzmundrinājumu, šokolādēm atbalstu un reālu darbu – rediģēšana, koriģēšana, izdošana, publicitāte, kas tik tajā procesā neietilpst…
Ir pagājis pusgads. Ko es tagad domāju par savu darbu “Mīlas kastings”?
Man šķiet, ka Ivo, Kamene, Raimikss Miljonārs, Madara, Sofija un Juoņs (varbūt pat Moņa!) arvien čalo Dagdas estrādē, gaidīdami nākamos Annas svētkus. Varbūt jāaizbrauc?
Ar mīļiem sveicieniem
Ilze Aizsila
(05.05.2022.)
