Zibstāsts “55. ziņa”

Jau desmitais maijs, iedomājies? 2022. gads. Mēs neesam redzējušies piecdesmit četras dienas. Saku, kā ir, arī man ir apnicis rakstīt, jo tu vairs neatbildi, tāpēc šoreiz sagaidi rītu ar cita veida ziņu. Ja nu audio formāta vēstule tevi uzrunās vairāk…

Bet! Es nevarēšu izlabot pateikto, tāpēc būs, kas sanāks… Piedod.

Zini, manā dzīvē nekā jauna joprojām nav. Es turpinu domāt par tevi, par mums. Bet, tā kā arī šajā frontē nekas nenotiek, pastāstīšu savus jaunākos dzīves novērojumus. Agrāk tu tos klausījies, lai pasmietos par manu bērnišķīgumu. Pārsteigums! Šis nebūs tas gadījums. Tu tomēr ar savu rīcību mani pamatīgi audzini, liec man pieaugt, liec attīstīties.

Tā nu es šodien vēroju kādu cilvēku. Nav jau pirmā reize, protams, bet ko tu teiktu, ja uzzinātu, ka šis cilvēks mirst? Viņa aiziešana diemžēl pienāks drīz, tikai mēs nezinām īsti, kad. Un nezinām, cik smagi tas izvērtīsies. Jocīgi, vai ne? It kā daudz ko zinām, bet līdz galam nezinām neko. Varbūt pa šo laika sprīžu lērumu notiks vēl daudz kas cits, bet mēs koncentrējamies uz vienu faktu. Visbēdīgāko, protams.

Vēl dīvaināk ir noskatīties, kā šis cilvēks gatavojas aiziešanai. Viņš mēģina atdot saviem tuviniekiem pēdējo, kas viņam ir. Kamēr vēl dzīvs un kamēr šīs lietas nevienam nesaistās ar viņa nāvi. Kāpēc lai nesaistītos? Tad es aizdomājos, ko cilvēks nodara citiem, atstādams aiz sevis mantojumu. Vēlas atstāt par sevi labas atmiņas? Vai varbūt vēl pēdējo reizi vēlas izdarīt kādam labu, cerot, ka mantojums viņam noderēs, palīdzēs. Un kā ar tiem citiem? Man gan rādās, ka ar mantojuma lietām cilvēkiem iet visādi. Tas tomēr ir kārtējais dzīves pārbaudījums: cik gatavs esi nevis pieņemt, bet atteikties. Jo pieņemt vienu parasti nozīmē atteikties no daudz kā cita. Es gan nezinu, ko dzīve man dotu pretī, ja es atteiktos no tevis.

Es atkal kaut kur aizplūdu, aizdomājos, atvaino. Zinu, ka tu jau ap šo vietu tāpat vairs neklausītos, tāpēc izmantošu situāciju un izteikšu visu, kas sakrājies... Mani uztrauc jautājums par dzīves netaisnībām. Vai tas ir godīgi, ka mums mūždien jāsamierinās ar zaudējumiem? Vienalga, vai tie būtu emocionāli vai fiziski, panesami vai neciešami. It kā atteikšanās visiem būtu jāpieņem kā normāls process.  Kaut gan… varbūt tā ir taisnība, varbūt tas ir normāli? Ja nu visa dzīve mums ir dota tikai tāpēc, lai iemācītos atteikties? Pareizāk sakot, vispirms tomēr pieņemt, lai pēc tam būtu, no kā atteikties?

Jo pieņemt nenozīmē pieķerties, vai ne? Bet mēs, nē, es droši varu teikt tikai par sevi, es mēdzu pieķerties! Tā es pieķēros tev un taviem vārdiem. Tas tālab, ka teici – esi manī neglābjami ieķēries. Un kur tad tu esi tagad? Solījies apdomāt to, ka es tevi nemīlēju, kamēr tu mani dievināji. Bet… kā tu nesaprati, es tevi tolaik nemaz nepazinu! Tikai zināju, ka tu tāds eksistē. Njā, pieķerties nav gluži tas pats, kas ieķerties. Un redzi, labi, ka parunāju ar sevi, un arī to sapratu!

Karma. Mantojums. Pūrs. Neslikts komplektiņš košākai dzīvei. Un tomēr… es iedomājos, kāpēc ar mums notika tas viss nekas? Vai es tev biju parādā kaut ko no pagājušās dzīves vai gluži pretēji - tu man? Tu uzradies iemīlējies, es nobijos un noliku tevi pie vietas, salauzu tev sirdi, tu aizgāji prom, bet salauzta nez kāpēc jūtos es. Kāpēc ne otrādi? Kāpēc tu vispār iedomājies ienākt manā dzīvē, lai pateiktu, ka jau ilgi mani mīli? Slepenībā. Varēji paturēt to pie sevis. Nekā! Laikam jau esi iesūtīts man atrisināt kādu karmisku uzdevumu. Iedomājies kopā ar mani veidot pūru jaunai dzīvei, bet pārdomāji? Ja es kaut ko izdarīju nepareizi, varēji taču par to pateikt! Es taču tev uzskaitīju visu, ko tu darīji nepareizi. Tu apklusi bez loģiska pamatojuma. Tikai nesaki, ka apvainojies.

Vai zini, cik grūti izturēt neziņu? Tu varēji nojaust jau sākumā, ka es tā uzvedīšos… Es gan nenojautu, kā uzvedīsies tu un kā es to uztveršu.. Un kā es jutīšos ar šo visu pēc kāda pazīšanās laika.

Nedaudz aizlūza balss, piedod. Tūlīt saņemšos un varēšu turpināt. Pirksts nedaudz notirpis, turot pogu, bet gan jau... Tev droši vien zināmas labākas metodes, kā ierakstīt ziņu, bet par tām man būtu jākonsultējas ar tevi. Un tas, kā mēs zinām, nav iespējams, tu uz dialogu neiznāc. Laikam esi spečuks arī vienpusējas komunikācijas jautājumos.

Ja jau runājam atklāti, pateikšu vēl kādu atziņu, kas man atnāca pēc šodienas novērojumiem. Patiesībā mēs zaudējam visu vēl pirms apzināmies, ka mums tas tiek dots. Zaudēšana ir ilgstošs process, ja neskaita mūsu gadījumu ar tevi.

Tātad man tev ir jāpateicas par to, ka tu man tagad māci atteikties ātri un iespējami sāpīgi. Nākamās reizes būs vieglākas. Paldies Dievam, vairs nesaistītas ar tevi! Kā smejies – vēl kādas simt piecdesmit četras ziņas, un man jau gribēsies par to smieties, tev – raudāt. Ja vien nenobloķēsi mani. Jā, interesanti, kāpēc to vēl neesi izdarījis?

Vai tu skumsi, kad man būs apnicis mācīties no tevis atteikties. Tu taču atkal būsi pie manis pieradis. Kā tev šāda ilūzija patiktu? Ha!

Tu gan netici ezoterikai un visādiem prāta māņiem, bet tu pats man esi pierādījis, ka dzīve sastāv no itin nekā! Jo viss, kam noticēju, izrādījās bezjēdzība kvadrātā. Tu pierādīji acīmredzamo: visu var saberzt līdz tik sīkām detaļām, ka no tām vairs nav jēgas. Grūti noticēt kaut kam nesaskatāmam.

Sanāk, ka putekļi ir mūsu pasaules lielākais brīnums, jo mēs neredzam, ko tie pārstāv, no kurienes nākuši. Mēs tos varam iztēloties par visu, kam vēlamies noticēt. Jebkas var sabirzt līdz nepazīšanai. Kā mūsu nenotikušās attiecības. Par putekļiem pārvēršas viss: drēbes dilst, naudas vērtība krīt, skaistums vīst, migla izplēn… Visa dzīves esence ir atainota visspožākajā veidā, jo saule, kas debesīs, - dziest!!!

Var jau būt tas viss kādreiz atkal saies kopā … Tas laikam neattiecas uz mūsu dzīvēm.

Vismaz man dzīve māca atteikšanos: no jaunības, no bezrūpības, no mantām, no vasaras, no mājdzīvniekiem, no tuviniekiem, no skolas, no darba, no vecās dzīvesvietas un galu galā arī no kaitīgiem ieradumiem, no tāda kā tu… arīdzan.

Tātad atteikšanās ir stāvoklis, ko tā pa īstam var piefiksēt, tikai pieslēdzot apziņu. Biršanas procesā. Ak, paldies par manis apgaismošanu! Citādi es joprojām nesaprastu, kāpēc tik ļoti sāp, ka tu pēkšņi izvēlējies pazust. Tagad man pieleca - man ir jāielāgo, ka vēsa atteikšanās ir svarīgākā prasme šai dzīvē!

Tev pašam nepietika dūšas atzīties, ka man no tevis jāatsakās, jo pēkšņi plāni, vai kas tev tur, mainījās. Tātad tu pats nemāki normāli atteikties. Bet es, pateicoties tavai nedrosmei, to tagad praktizēju! Un man sanāk lieliski, ja neuztver traģiski tos asaru spaiņus, ar kuriem indēju istabas puķes. 

Nu re, es tev esmu noformulējusi īsu dzīves gudrību: atteikšanās ir spēja pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Tikai tev pie šīs dzīves gudrības tomēr būs jānonāk pašam...

Pats atnāci, pats aizgāji, pats gudrs.

“Dzēst man” vai “Dzēst visiem” – dzēst visiem un pārvērst par putekļiem!