Vāvere

(Turpinājums Pētera Sila dzejolim "Eglīte", 1950. gads. Dzejoli lasīt zemāk! )

Velti biju uztraucies,
Egli nesot mājās -
Sekoja man vāvere,
Baltām sniega zeķēm kājās.
Drīz gan nācās nožēlot
Mazo rudo kļūdu.
Riekstiņus tā nograuza
Karameļu mērcē saķepušām ūsām.
Egle jauki rotājās,
Zelta bumbām, spīguļiem,
Pēkšņi žiglais vāverbērns
Ķērās klāt pie čiekuriem!
Nozvārojās eglīte,
Krītot meta bumbas gaisā.
Kuplastīte apķērās –
Pa vēdlodziņu projām laidās.
Gaismu virtenēs mēs klupām,
Dūrās kājās, ķērās rokās.
Sveķos, stiklos, skujās grīda…
Ceru - brūnastītei ārā labi sokas.
*
Tikai vienu teikšu es:
Labāk, lai tās vāveres
Mežā paliek apjūsmot
Baltās sagšās tītās eglītes!

/Ilze Aizsila/

***

Eglīte (Pēteris Sils, 1950)

Mežā auga eglīte.
Citām eglēm blakus.
Tur es viņu atradu,
Bridis meža taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīros nest uz mājām.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām žiglām kājām.
Tagad viss te jauks un skaits —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!