“Rozā”

Šogad paveicies ar siltām vasaras naktīm. Ar tām gan, bet ne ar meiteni. Un laikam jau tāpēc arī pirmais apgalvojums ir aplams. Nekas man neizdodas. Nekas!
Kamēr citi steidz baudīt mīlestību, es… bezpalīdzīgi peldu internetā. Šķiet, esmu jau nogrimis. Un pagalam. Drīz nejauki uzpeldēšu, un visas atkal no manis novērsīsies. Jap! Kārtējā meitene mani ir nobloķējusi.
Milda vainīga. Šī nav pirmā vientuļā vasara viņas dēļ! Ieguvu labu mācību: nesieties ar meitenēm, kuras patīk visiem.
Jau trešo reizi naktij jautāju: “Kur var dabūt meiteni vairākām vasarām?” Atbildes nav. Meitenes nav. Arī sakarīgu sapņu manā dzīvē vairs nav!
Pieceļos sasvīdis kā nodzīts sienapļāvējs. Labāk būtu atradies kaut kur Carnikavas pludmalē, neuzkrītoši iepazīstot meitenes. Stop! Kur? Es ātri paķeru pāris mammas pagatavotās desmaizes –
mmm, tās smaržo debešķīgi! Kā vienmēr. Un tad ieskatos dvieļu plauktā.
– Māāāām? Kāda krāsa meitenēm patīk vislabāk?
– Rozā, – mamma zemā balsī nosaka un pasmīn.
Gatavs! Esmu pilnā ekipējumā un nobriedis mainīt dzīvi, kļūstot drosmīgi spilgts.
− Negribēji paņemt līdzi arī vafeles? Vēl siltas.
– Paldies, nē! Tās ēdīsim vakarā. Gaidi mani atpakaļ ar vedeklu!
– Kā tad… – māte neticīgi nomurmina un iemet mutē veselu vafeli, ko izteiksmīgi sakošļā un, kad māj man pa logu, papildina muti ar vēl vienu.

Neatskatoties uz pagātnes attiecību ķibelēm, ar žilbinošu smaidu un rozā dvieli pār plecu es lepni soļoju jūras virzienā. Iešļūcenes turu uzmauktas roku pirkstos – kājām jāpierod pie manas jaunās dzīves pludmalē. Apmierināti novērtēju ainavu: šodien te pilns ar čiksēm.
Jūrmalas smilšu zona plata. Pārāk – nežēlīgi svilst pēdas! Paātrinu gaitu, pieslēdzu gurnus. Sviiiilst! Sāku skriet kā deltaplāns pirms lidojuma. Nu uz mani raugās arī veči. Nometu mantas, laižos ūdenī. Jūra dāsni aplaimo ar spirgtumu.

Bet nu gan laiks ķerties pie lietas. Mans entuziasms joprojām ir zenītā, un es palēninātā gaitā nāku krastā, uzskatāmi dižodamies ar savām dabas dotībām…. Pār galvu rit sāļūdens kristāli. Jūtos kā kapteinis, kurš dodas uz sauszemi atrādīt iegūtās trofejas.
Bet kur tad palikušas manas mantas? Vai kāds tās būs nospēris? Dusmīgs eju pēc savā galvā ieņemtā azimuta un pukojos. Kamēr es peldējos, visi jau dabūjuši meitenes. Un, visdrīzāk, arī manu dvieli un maku. Viss Mildas dēļ! Pati varbūt kaut kur pludmalē piesmej mūsu šķīstās, senās attiecības. Pretīgi!
Sasodītā peldkostīmu ņirboņa! Kur mans dvielis? Varbūt saules apžilbināts to neredzu? Nē, tomēr ieraugu gan…
– Labdien, vai jūs kaut ko nesajaucāt?
– Labdien, labdien! Drīzāk, vai jūs kaut ko nesajaucāt. – Svešiniece pie katra vārda pakrata dubultzodu. – Jūs te visu nosviedāt, bezatbildīgi metoties ūdenī kā tāda pret savu gribu sauszemē par ilgu uzkavējusies nāra.
Nekaunīga gan! Lai arī viņai ir zināma taisnība. Mirkli aizdomājos, tad sapurinos un atžirgstu.
– Vispār… jūs uzkāpāt uz mana dvieļa!
– Es uz tā nestāvu.
– Un kam par godu, ja drīkst, protams, zināt, jūs uz tā… nolaidāties?
Izrādās, meitene sargājusi manas mantas. Nu stulbi sanāca, ko lai dara. Esam pārgājuši uz “tu”. Viņa izprašņā, no kurienes esmu, kāpēc esmu, kur iešu. Es arī godīgi pasaku: esmu no Carnikavas un iešu vietējās meitās. Laipni palūdzu viņai vēl nedaudz pieskatīt mantas, nu, kamēr būšu savā iecerētajā sirojumā… Viņa atļauj man darīt itin visu, ko mana sirds kāro! Viņas acis izskatās laipnas, gaišzilas. Mati – arī uz to pusi, tikai košāki. Spalgos smieklus droši vien dzird pat pensionēti gulbji Vecāķu krastā.
Lūdzu meitenei piepacelt cisku, man jātiek pie krekla. Viņa man to neiesaka vilkt mugurā. Turklāt sievietēm labāk patīkot kails torss un nedaudz zem tā. Pabīdu bikšgumiju zemāk un dodos.

Ar muguras smadzenēm jūtu, ka viņa mani vēro. Jap! Tur viņa sēž – uz mana rozā pleķa ar savu gaišzilo galviņu. Pat nekautrējas skatīties!
Jūtos kā padzīts no ligzdas. Man jāatbild par saviem vārdiem – tagad atpakaļceļa vairs nav, nedrīkstu pievilt pats sevi. Apmulsis, it kā pret savu gribu sāku mākslīgi meklēt, ar ko iepazīties.
Paeju vēl dažus metrus tālāk un, intuīcijas mudināts, atkārtoju kaķa izgājienu ar pagriešanos. Bet gandarītā mantu sargātāja pat nenominstinās! Un, ne tikai neizliekas, ka mani nevēro, bet pat vēl priecīgi pamāj! Noriju siekalas un nedroši paveros tālienē.
Kāda veiksme! Lūk, tā būs viņa! Pārdesmit metrus no krasta uz lillā flamingo… Skaistums bez spalvām… Slaida, ne tāda kā tā avangardā smilšu skulptūra, kura izvēlējusies izcelties uz mana vēl šorīt pūkainā frotē dvieļa.
Brienu pie meitenes, ar kuru kopā, iespējams, pavadīšu visu savu atlikušo mūžu. Novēlu sev, lai tas būtu gana ilgs. Lai gan nepamet doma, ka pa ceļam pie viņas iztērēšu visus šai dzīvei piešķirtos sirdspukstus.
Pēkšņi kāda neredzama plezna tramīgi atgaiņā manu noskatīto pelikāndūdu, tpu, flamingo… Es apjūku. Mana goda sardze ar gaišzilo cekulu gardi smejas kratīdamās! Bet izredzētā ar košo nezvēru padusē jau droselē krastā kā gazele pa bezgalīgu burbuļvannu, nopakaļus mezdama baltas un neciešami sāļas neīstenotu atmiņu putas.

– Kur te ir tualete? – jautāju sardzenei, viegli berzēdams aci.
– Kur, kur – krūmos! – viņa joko.
Bet man smiekli nenāk.

Es steidzos, nokrītu smiltīs un izskatos pēc rīvmaizē iekrituša tefteļa. Kaut tā domātu tikai es! Vai manu neražu kāds pamanīja?
Tālumā uzaust visu laiku labākais pludmales skats: meitene jūrā ar plaukstām stingri saspiež mitrās krūtis, saraudinot sava peldkostīma augšdaļu. Un arī mani. Gandrīz.
Ar izcilām kustībām viņa lasa gliemežvākus. Es pienāku klāt, jautādams vai nevajag palīdzību. Tai mirklī no nekurienes uzpeld milzu ēna, kas nosedz manu bravurību. Nu kādēļ viņi vienmēr uzrodas! Es atvainojos jūrasvelšu lasītājas vīram par savu tuvredzību un metos prom.

Man jāatbrīvojas no saspringuma un liekiem sāļiem. Tualete ir pārāk tālu, jāmeklē biezākie krūmi. Un atrodu… kāpu, kurā, kā izrādās, gozējas brīvdomātāja bez augšiņas. Piemeklēju koku, aiz kura paslēpties, un cenšos zibenīgi pačurāt. Bet sanāk apkaunojoši ilgi!
Nu dodos pie tik pat kaila ķermeņa, kā manējais. Viņa ir tik vilinoši skaista… Kārdinoša. Es gari nopūšos un apbrīnoju daiļo būtni, kuru esmu gatavs aizvest mājās pat bez dvieļa un blūzītes. Jaunkundze neslēpj iekāri un piemiedz ar aci. Es nedroši tuvojos. Tāda meitene nevar nepatikt. Nevar. Nevienam! Pag, tāpat kā Milda? Es apstulbstu no prātā pazibējušās dzīves mācības un, apzināti šķielēdams, spēji paeju modelei garām. Nē, Mildveidīgās manu dzīvi vairs nečakarēs!!!

Laikam nav ko iet pret likteni… Paskatos uz savu zilgalvīti un pazemīgi pasmaidu.

Pārbraucis mājās, plaši atveru durvis, lai pa tām iebīdītu mātes kopiju jaunībā.
– Māt, iepazīsties… Mūsu Hilda.

Zināšanai: 2021. gada vidū stāsts "Rozā" guva panākumus vietējas nozīmes rakstnieku un mākslinieku saietā, pēc kā steidzamā kārtā publicēts Facebook grupā “Carnikava notiek”.