Pašā augšā būt

(Ziemassvētku stāsts. Ilze Aizsila, 2023)

            Nezinu, vai var tā teikt, ka Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki, bet es tā saku, jo tas ir vienīgais, ko gaidu. Ziemassvētki ir visu manu cerību, visu brīnumu laiks. 

            Diemžēl brīnumi ne vienmēr nes labus pārsteigumus. Piemēram, šodien sapratu, ka varbūt esmu pārlieku ieciklējusies uz priecīgiem Ziemassvētkiem. Lūk, kāpēc…

            Kāds pircējs melnā mētelī ar kabatām, no kurām vīdēja vilnas cimdi un vēstīja par kaut ko mīļu un jauku, pastaigājās gar plauktiem, pētot Ziemassvētku mantiņas. Viņa muguru nosedza ziņkārīga mugursoma. Tā izmantoja vienu neveiklu kustību, lai aizķertu uz atsevišķa galda novietotās īpašās Ziemassvētku preces, dekorācijas, dāvanas, gaismu virtenes, suvenīrus – visskaistākās un labākās lietas, ko ikviens gribētu redzēt savās mājās gada nogalē.

            Baidījos, ka nejaušā kārtā iekulšos nepatikšanās, bet man paveicās, es nemanāmi varēju vērot grandiozā Ziemassvētku preču cunami seku likvidēšanu. Tik daudzas mantiņas pārtapa par zeltītu pulveri, izšķīstot pret veikala smalko flīžu grīdu. Ja jūs būtu dzirdējuši to troksni! Kā tādā pēdējā ballītē namā, kas paredzēts nojaukšanai. Es gan neesmu tādu piedzīvojusi, bet ko tik te, veikalā, nenākas noklausīties. Šermuļi pār vizuļiem skrien.

            Ziniet, kas notika tālāk? Kasiere paskatījās un nepieceldamās turpināja aijāt svešu cilvēku iegādātās mantas, pamazām slidinot un stumjot tās prom no sevis, no šīs satraucošās emociju kakofonijas pasaules. Vai tiešām viņai viss vienalga? Biju apskaitusies, cerēju, ka mugursomnieks saņems pēc nopelniem. Pienāca apsargs, aplūkoja notikuma vietu, noklausījās attaisnošanos, mantu nepareizo izkārtojumu un tamlīdzīgas izteiktas varbūtības teorijas. Cilvēks ar ieroci pie sāna pasmaidīja un novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Iedomājieties! Vai tagad ikviens drīkst demolēt veikalu un par to nesaņemt sodu? Lai gan iespējams var – tie, kuri ir par trim cepuru tiesām garāki par apsargu. Saprotiet, nākas apšaubīt šo skaisto dzīvi, jāsāk bažīties, ka… ka tā var būt: Ziemassvētki, tos gaidot, kādam patiešām var arī nepienākt! Un neviens nav gatavs par to skandalēt.

            Nu viss ir atgriezies vecajās sliedēs. Galdiņš ar īpaši izceltām svētku precēm pircēju ceļā vairs nestāv. Tas vispār ir nozudis. Veikala vadība nolēma neizaicināt likteni otrreiz. Tagad precēm nodrošināti godīgas sāncensības apstākļi. Bet ziniet, kā ir, pat ja šķiet, ka viss ir godīgi, kādam ir vairāk ko darīt savā labā, it īpaši ja tiem ir iespējas kaut ko darīt. Un drosme. Piemēram, aromātsveces nemanāmi kustina degļus, mēģinādamas uzrunāt pircēju maņas. Tikmēr sveču turētāji – zeltīti, sudraboti, ar akmeņiem aplīmēti – skatās uz pircējiem tik ilgi, kamēr tie apžilbst un padodas viņu vēlmei būt nopirktiem. Citas preces speciāli sašūpo kājas garāmgājēju vējā, lai aizķertu cenu zīmi un nolidinātu to zemē. Kuram gan gribas rādīt savu vērtību ciparu izteiksmē, kad tā ir acīmredzama un nepārprotama visā savā būtībā! Tomēr izņēmumi pastāv.

            Rūķiem garlaicīgi, viņi mēda blakus esošo ziemeļbriedi, līdz tas sāk smieties un sanēt, jo ragu galos tam sakarināti zvārgulīši. Diezgan kaitinoši, ja godīgi. Saprotams, ka tiem visiem bija sapnis sagaidīt Ziemassvētkus kādā ģimenē. Savā ģimenē. Vai tie, kuri centīsies vairāk, piepildīs cerības? Nezinu. Bet es par to lūdzos. Ticu, ka sapņi var īstenoties. Lūdzos arī par tiem, kuru driskas tika saslaucītas un izmestas. Viņu pēctečiem būs laba mācība: nelīst priekšā tiem, kuri jau no pagājušā gada netiek no veikala projām.

            Adventa kalendārā šokolādīšu arvien mazāk. Veikals rīb no Ziemassvētku meldiņu ritmiem un man jau dun deniņos. Cerībām vajag mierīgāku melodiju. Jau gandrīz zaudēju modrību, kad pie manis pienāk puisēns un ilgi raugās tieši sejā. Es pasmaidu, gaidu jautājumus vai uzreiz lēmuma pieņemšanu, taču neko nesaņemu. Ilgi saskatāmies, es arī kaut ko nodomāju. Bet acīmredzot ne to pašu, ko viņš. Jo puisēns aiziet tālāk priecāties par ziemeļbrieža smaidīgo muti un sīksīkajiem zvaniņiem virs galvas. Bērns sāk ar tiem rotaļāties, un es ar nožēlu konstatēju, ka ne velti šis ir pēdējais ziemeļbriedis veikalā. Nav godīgi! Viņš maksā tikpat dārgi kā desmit citi eglīšu rotājumi kopā. Ja paņem viņu, zvaigznēm vairs nav cerību. „Viss tik dārgs, tik dārgs! Izvēlies kaut ko vienu,” skan visapkārt. Un es arvien nesaprotu, kā var pirkt briedi, kurš nepārprotami smejas par lētākām rotaļlietām to neveiksmīgā likteņa dēļ. Ja viņš mācētu runāt, es ar tādu nerunātu nekad!

            Piepeši man kāds aizver acis. Sareibst galva. Dzirdu dīvainas skaņas, bet ne zvaniņus, drīzāk pīkstienus. Grūti ko saprast, trūkst gaisa, un es iemiegu. Nav ne jausmas, cik ilgi es pavadu bezsamaņā, bet nākamais, ko redzu, ir… gaisma?!

            Telpu piepilda krāsaini starmeši. Uguntiņas nav tik spilgtas kā veikalā, ļoti patīkamas. Izbolu acis, jo istabas vidū pamanu kuplu zaļumu. Egle! Vai ziniet, kāds retums tas ir? Veikalā klīst cilvēkrunas, ka mūsdienās egles neliek istabas vidū, bet gan stūrī, lai tās aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas. Lai tās netraucētu. Labrīt! Ja tās traucē, kāpēc tad vispār lai tās kāds nestu istabā?

            Bet šeit viss pēc vislabākajām Ziemassvētku tradīcijām. Izrādās, šī ir īsta egle! Pavisam īsta, adataina, smaržīga, dzīvi zaļa, ne tāda, kā tās plastmasas daļas, kas sariktētas pēc koka līdzības. Godīgi sakot, es nekad tuvplānā nebiju redzējusi dzīvu egli. Mūsu veikalā bija tikai mākslīgās. Ja vien jūs zinātu, cik pašpārliecinātas tās tur grozās! Lepni biksta zarus, cilā savas cenu zīmes. Nuja, viņām to vajag, lai pierādītu savu vērtību.

            Kamēr es pārdomāju savu veiksmi, telpā rosās pieci acu pāri. Viens no tiem nav cilvēcisks veidojums. Šādu radību veikalā nebiju sastapusi. Četrkājaina, garastaina, ar nekaunīgu skatienu, piemīlīgām kustībām un vienu vārdu, ko spēj izdvest jebkuru vajadzību izteikšanai: „Miau”. Man viņš nepatīk. Tikai uz īsu mirkli esmu atstāta vienatnē, kad mīkstpēdiņš ir klāt un groza manus asos starus ar saviem vēl asākajiem nadziņiem. It kā es būtu rotaļu vilciņš, ne zvaigzne. Cik grūti būt zvaigznei uz zemes!

            Ak! Mans glābējs ir klāt! Tas ir bērns! Tas pats, ar ko saskatījāmies veikalā. Viņš mani tomēr sadzirdēja, viņš mani izvēlējās! Un arī ziemeļbriedi... Noriju iedomātas siekalas un saprotu, ka vienīgais, uz kuru biju no sirds greizsirdīga, ir tas vienīgais, kas šeit būs mans tuvākais draugs.

            Labi, ka ziemeļbrieži māk lidot, jo es esmu uzstutēta pašā augšā. Mēs tiksimies. Esmu iecelta goda vietā – egles galotnē dažus centimetrus no griestiem. Izplešu savu starus tik garus, cik spēju, vēl garākus nekā brīžos, kad centos samainīt sev cenu zīmi veikalā… Zvaigznei būt nav viegli, ja tevi nenovērtē. Man pat pietiek uzspīdēt vienreiz gadā, bet es zinu, ka bērni to gaidīs.

            Atstaroju brīnišķo gaismu, veidojot zeltainu krāsu loku ap eglīti. Te nu mēs esam, es un mana ģimene. Paldies viņiem par to! Varbūt es nebiju mīlīgākais svētku rotājums, it īpaši zinot to, ka es biju tā, kura pastiepa tai mugursomai pretī savu nevaldāmāko staru, lai… Piedodiet, nezinu, kāds izmisums man lika to darīt. Bet tagad viss mainīsies, esmu pateicīga un laimīga, esmu īstajā vietā un piepildīšu dzīvi ar vislabāko, ko var pasaulei sniegt. Ar savu unikālo gaismu. Man tagad vajadzēs uzvesties godīgi, citādi jūtu, ka nokļūšu kādam nagos.

            Par laimi, pūkainais negantnieks mani var vērot tikai no istabas otra gala.  Esmu drošībā. Ziemeļbriedim būtu jāuztraucas vairāk. Bet, tā kā viņš ir mans vienīgais tuvinieks, es to aizsargāšu ar  žilbināšanu. Mēs esam ģimene. Tā tas būs arī nākamgad. Un vēl pēc gada.

            Jo Ziemassvētki ir brīnumu laiks, ja tam tic. Ziemassvētki ir laimīgo laiks, ja to svin ģimenē, kuru pieņem, kuru uztver kā savējo. Vienalga, cik lielā, vienalga, vai tajā dzīvo kāds nešķīstāks radījums. Svētkus vajag visiem un prieku arī. Tad mēs kļūstam draudzīgāki. Tad mēs vēlamies smaidīt un radīt.

Priecīgus Ziemassvētkus! Lai mirdz!

P.S. Kaut nu debesis man piedotu par to gājienu veikalā…
P.S.S. Es galu galā esmu zvaigzne.