Citāts no grāmatas “Mīlas kastings”

"Kameni, kā noskaidrojās, pazīstot visi. Viņa esot vietējā slavenība. Jauka, skaista, gudra, komunikabla... Ivo šie vārdi sildīja, pat lēnām sāka karsēt. Viņš izslējās staltāks un gandarīts jūsmoja par dzirdēto. It kā tas būtu viņa nopelns, ka Kamene ir tik jauka.

- Kāpēc tu man jautā par viņu? Ā, tu arī darīšanās, jā? Pasūtīsi kaut ko?

- Varētu teikt arī tā. Es pie viņas dzīvošu. Tas ir, īrēšu istabu. Apzināti par viņu neko neesmu meklējis internetā. Baidījos, ka citādi atrast un izvēlēties šeit dzīvesvietu man izrādītos neiespējamā misija, – Ivo pasmējās.

Jānis spēji apstājās un ar nopietnu sejas izteiksmi pagriezās pret Ivo, nopētot ārzemnieku, it kā tikai tagad viņu būtu pa īstam ieraudzījis. Skeptiski zvīļojošais skatiens lēnām laidās no Ivo papēžiem līdz matu galiņiem: nosauļojies ārzemnieks, muskuļi redzami caur kreklu un šortiem, kopts, ar izteiksmīgu žokli, žilbinošu smaidu un karstasinīgu skatienu, tumši mati, uzbužināti uz labo pusi, kājās jauni, kā liekas, ergonomiski apavi, tīrs… Jānis pēkšņi salīdzināja viņu ar sevi: nedaudz īsāka auguma, ar gaišiem, īsiem matiem, kas saķemmēti uz kreiso pusi un nospiesti zem nonēsātas naģenes, zaļām acīm, pašaurām lūpām, nedaudz dubļainām botām un apģērbu, kurā manāmi neizmazgājami traipi, visvairāk tieši bikšu kabatu rajonā.

- Ak tod tu tys esi? Importa škierzlots taids, kai golvys suope maņ Vosorsvātkūs!

- Ko tu teici?

 - Tas bija tāds apbrīnas sauciens. Nav jau ierasts šāds notikums mūsu galā…

Nez kāpēc Jānim tagad par Ivo bija jāzina viss! Viņš gan to skaidroja ar faktu, ka esot atbildīgs par ziņu plūsmu savā pilsētā. Viņš sevi pozicionēja kā vietējo sabiedrisko attiecību vadītāju, kā pašieceltu maza mēroga mutvārdu ziņu ķēniņu.

- Tad tu saki, ka Kamene man patiks? – Ivo, vēloties uzturēt patīkamās gaidu sajūtas, turpināja kairināt vietējā puiša satraukto prātu.

Jānis atsāka iet, stingri ieķēries divriteņa stūrē un blenžot asfaltā. Viņu dīdīja manāms nemiers, it kā būtu ātri jāizdomā, ko iesākt ar satikto vācieti. Viņa atbildes bija strupas.

- Nezinu. Viņa patīk visiem. Un nevienam. Ļoti talantīga. Ambicioza. Prasīga. Ar viņu nav viegli. Nemaz. Bet tas ir tas, ko es par viņu domāju.  -  Jānis pēkšņi aprāvās, ieturēja pauzi un pārdabiski priecīgi iesaucās: -  Bet tu nevari iedomāties, kā tev ir paveicies, ka tu pazīsti mani! Pareizie kontakti, bruoļ, ir pats svarīgākais! - Jānis draudzīgi uzpliķēja Ivo pa plecu.

Ivo pasmaidīja. Viņš kā komunikācijas teorijas izcilnieks to zināja pats.

(28./29. lpp.)