Citāti no grāmatas “Dzīvot naktij”

"-Čomi, – viņš iesmejas. – Tu baidītos pārkāpt robežas, vai ne? Kā tu domā, tu to nespētu izdarīt?
-Neesmu par to domājusi. Situācijas dzīvē mēdz būt dažādas. Dažkārt arī tādas, kas piespiež pārlēkt kādai sarkanai līnijai tikai uz mirkli. Tie ir kā impulsi, kas var parādīties un pazust, lai saprastu, kas ir kas, jo cilvēki pieredzi gūst tikai no salīdzinājuma. Un neko daudz, izvairoties no situācijām, neiemācās. Ar prieku sirdī vien garīgi izaugt nebūs iespējams. Vismaz man tā šķiet. Bet es esmu par mierīgu dzīvi.
-Mans priekšstats ir līdzīgs. Bet es sev nelieku striktas robežas un necenšos slāpēt iegribas. Cilvēks ir dzimis brīvs, dzīvo brīvībai. Mēs paši sevi sakaļam važās un iebāžam būrītī. Es nevēlos justies iespundēts. Tas viss, visa dzīve ir tikai cilvēku ilūzija. Vai ilūzijas dēļ ir vērts sevi ierobežot? Tāpēc… žēl, ka tu esi precējusies un ka mēs neesam satikušies agrāk, – Hugo nosaka, nenolaizdams skatienu no ceļa.
-Labāk izstāsti savu sapni! – es nomainu tematu.
-Ak, jā! Sapnī es it kā biju pārcēlies uz citu gadsimtu. Es redzēju divus cilvēkus no malas – tie bijām mēs! Un mēs bijām totāli iemīlējušies viens otrā. Tu izskatījies citādāk, biji mazāka augumā, ar ļoti trauslu ķermeni. Mēs bijām ballē, kaislīgi dejojām un tad tikāmies guļamistabā… Tās sajūtas bija neaprakstāmas! Pirmo reizi mūžā es sapnī tik spilgti visu atceros. Un tavas kustības! Es jutu nevis sevi, bet tavas sajūtas, iedomājies? Tā bija neaprakstāma kaisle! Un tad, kad sasniedzām kulmināciju, kāda balss man teica: "Tu šonakt redzēji savu iepriekšējo dzīvi". Tagad saprotu, kādēļ tu man esi kļuvusi par tādu kā magnētu.
-Oho… Un varbūt tas izskaidro, kāpēc man tevi gribas saukt citā vārdā, tikai nezinu, kādā…
-Kāda sakritība! Arī es nespēju tevi saukt par Magdalēnu. Tu esi Lora!
-Lora? Līdzīgi kā manu meitu – Lote.
-Varbūt mēs tajā dzīvē bijām tik ļoti iemīlējušies viens otrā, ka nolēmām satikties arī nākamajā?
-Runājot atklāti, es tevi esmu redzējusi vēl dažos spilgtos sapņos.
-Stāsti taču!
-Labi. Es it kā sēdēju kādā istabā un man garām gāja seni paziņas, arī bijušie draugi. Un tad kā pēdējais nāci tu. Tu vienīgais apstājies, paņēmi mani aiz rokas un aizvedi uz kādu telpu…
Necenšos turpināt savu sakāmo, jo viņš ieminas, ka tā varētu būt bijusi laika telpa, bet es labi atceros, ka tā bija guļamistaba…
-Kļūst arvien interesantāk! – viņš ir sajūsmināts.
-Interesanti ir tas, ka es sajutu reibinošu vibrāciju sirds un galvas rajonā. It kā tu būtu mani nobūris, – es atzīstos.
-Varbūt esmu burvis… – Hugo apmierināti pasmīn, un es nedaudz sabīstos, ka mūsu sarunas liek mums domāt vienam par otru kā sievietei par vīrieti."

(35.-37. lpp.)

"Traucot putekļus, es pārdomāju dzīvi. Tā mani ir mētājusi un svaidījusi, bīdījusi un dīdījusi. Tāpat kā es tagad moku putekļu lupatu un slotu. Kas ar mani ir noticis? Es jūtu nevaldāmas ilgas un alkas pēc tā, kuram manā dzīvē nav vietas – pēc Hugo. Vainas apziņa spiež krūtis, bet kaisle tās rauj vaļā. Es apzinos savas neapdomības seklumu, bet citādi nespēju. It kā pār mani valdītu citi spēki. Pēkšņi mani kāds iekšēji pagrūž, es lēnām slīdu gar durvju stenderi līdz saļimstu uz grīdas. Man ir viņam jāuzraksta. Es pārliecinos, ka mani neviens nevēro, un paņemu telefonu. Bet tur jau ir ziņa no Hugo. Parasti viņš neuzdrošinās uzsākt saraksti pirmais, ja zina, ka esmu mājās, bet šoreiz neesot varējis izturēt satraukumu. Viņam esot jāpārliecinās, ka ar mani viss kārtībā. Mūsu saikne man nepalīdz no viņa attālināties, tieši otrādi, es apbrīnoju viņu vēl vairāk. Man ir jāsaņem sevi rokās. Man sevi – Loru vai Magdalēnu, vai kā nu mani sauktu."

(109. lpp.)

"Aiz manas muguras klusi nokrakšķ durvju slēdzis. Mans laipnais atvadu smaids no lūpām strauji izgaist, un es saprotu, ka aiz šīm durvīm nupat dzima daudz atbilžu uz man tik svarīgajiem jautājumiem. Vismaz viens no šo iespējamo atbilžu variantiem – noteikti. Jautājums tikai: vai es esmu gatava tos pieņemt?
Lai arī tagad es visvairāk vēlos paņemt rokās telefonu, es to nedaru. Ne tāpēc, ka man trīc rokas, bet gan tāpēc, ka baidos no kārtējās sinhronitātes, kas var apliecināt visa notikušā nopietnību, jo pēc maniem aprēķiniem tagad būtu jābūt tieši pulksten 13:13.
Pēc kādām piecām minūtēm es tomēr saņemos nospiest zvanīšanas pogu. Pirms paspēju pateikt čau, dzirdu pretī:
-Nu, kā gāja? Ko tev pateica?
-Un kā tu domā?
-Domāju, ka mīlestība vienmēr uzvar."

(126. lpp.)

"Es joprojām ilgojos pēc mūsu pagātnes, jo man šķiet, ka tur slēpjas patiesība."

(142. lpp.)