Citāts Līgo noskaņās no romāna “Mīlas kastings”

Pēc daudziem gadiem Ivo bija tā laime piedzīvot Līgo vakaru Latvijā. Lija. Debesis bija noraudājušās un padarījušas zemi par savu kabatlakatiņu. Dagdas pilskalnā norisinājās pasākums, uz kuru Kamene nevēlējās iet. Nekādas zaļumballes, nekas, kur varētu parādīties Jānis, viņu neinteresēja. Bet Ivo interesēja tikai tikšanās ar Madaru, un ļaužu barā viņa izredzes pietuvoties meitenei būtu mazas. Viņš nolēma šī gada Līgo svētkus ziedot attiecību nostiprināšanai mājas apstākļos. Tā nu abi rosījās, nekur tālu no mājām neejot, lielas dzīres neplānojot, nekādas īpašas svētku tradīcijas nepiekopjot.
Kamēr Ivo aktīvi darbojās virtuvē, Kamene ar bagātīgu ziedu kroni galvā vientuļi mirka ezera krastā, lūkodamās saulrietā, kuru neredzēja, bet iztēlojās. Viņas plecus sedza pašas apgleznots zīda lakats. Māksliniece izskatījās kā trausls zieds lietus laikā. Svinīgi sentimentāla. Pēkšņi Kamene pa roku galam norāva no galvas ziedu pinumu un ar slaidu vēzienu iemeta to ūdenī, cik tālu vien varēja.
Kamene iedomājās sevi kā ūdens lāsi, kas vairs nezina, vai nākusi no asarām vai ezera, vai lietus, varbūt no smalkiem miglas pilieniem. Viņa ļāva mitrumam iesūkties matos un izšķīdināt domas. Iztīrīt prātu no pelēkbrūnajiem pleķiem, kas bija sabiruši gaišo un košo krāsu paletē.
Pa ūdens virsmu slīdēja mākoņu ēnas, lietus rimās. Pa taciņu augšup no ezera sāka zagties migla, it kā meklēdama patvērumu no skaļajiem līgotājiem un šķirbas, kur ielīst, lai pārlaistu svētku nakti savā mierpilnajā nodabā.
Kamēr Ivo rosījās pa māju, Kamenei sagribējās iekurt ugunskuru. Viņa atnesa no šķūņa sausus zariņus un malkas pagales, kuras jau gāja mazumā, un salika improvizētā čupā. Tad atrada vecas avīzes, tās saburzīja un, pabāžot zem žagariem un malkas, aplēja ar šķūnī paslēptas burciņas saturu. Tā bija pirms vairākiem gadiem ciemiņu atnesta kandža. Viņa šādu dzērienu nelietoja un glabāja brīžiem, kad varētu noderēt kaut kas degošs. Un priecājās, ka Jānis par to nezināja, citādi būtu uzrīkojis zolītes spēli turpat pustukšajā malkas šķūnī.
Kamene raudzījās, kā sprakšķ liesmas, un ik pa brīdim piemeta klāt vēl pa zaram. Piegājusi tuvāk pie žoga, kur pamanīja kādu sadedzināmu sprunguli, viņa sastapās ar kaimiņieni. Lai gan lietus vairs nelija, kaimiņu sieviņa joprojām slēpās zem lietussarga, dzeltena kā pilnmēness. Viņa izmantoja mirkli un skaļi sveica Kameni Līgo svētkos, novēlēdama, lai mājās vienmēr saticība un pārticība. Tad palūdza pienākt tuvāk, jo viņa vēlējās pasniegt dāvanu – pašas sietu ķimeņu sieru.
– Vai, paldies! Tad man jums arī kaut kas jāatnes!
– Nā, navajag, kū tod maņ, vīnam i taidam vacam cylvākam, vairs vajag?
Kamene pateicās un laipni pieņēma dāvanu, bet lūdza tomēr uzgaidīt. Pēc mirkļa laipnā tante aiz žoga smaidīdama turēja rokās sveicienu no kaimiņmājām – Kamenes ceptos speķa pīrādziņus.
Ieejot istabā, Kamenes maņas sajuta mednieka izliktās lamatas: aromātiskās svecītes, saldumus, tēju. Ivo nesa uz guļamistabu paplāti ar labumiem, mēģinot neizliet tēju no Kamenes savulaik apgleznotās māla kanniņas.
Vēlāk viņa dzirdēja aktīvu rosību puiša istabā. Kaut kas grabēja, klaudzēja, knikšķēja. Kamene nodomāja, ka Ivo ir neierasti satraukts par kaut ko. Bet tā jau svinamdienās gadās.
Deviņos vakarā pie istabas durvīm, kuras Ivo bija pacenties izrotāt ar ozolu meijām, klauvēja meitene ar pļavas puķes vārdu. Madara.

[..]
(122. - 124. lpp., "Mīlas kastings")

[..]

Ivo ar skatienu ieurbās ugunskurā un iedomājās sevi sprakšķam kā pagali, no kuras burbuļodami muka sveķi. “Jāsaderinās…” – šis vārds viņā iedūrās kā ozolzara kāts galvā, ja vien viņam būtu bijis vainags. Vainaga nebija, tāpat kā Madaras blakus. Toties šeit bija Madaras labākā draudzene, ziedošā Kamene. Notvēris gleznotājas skatienu, kurā atvizēja visas Jāņu ugunskura krāsas, viņš juta pakrūtē ielidojam mīļuma dzirksteli.

No tālienes plūda zaļumballes skaņas. Mūzika, sadevusies rokās ar miglu, uz pirkstgaliņiem liegi tecēja tieši uz Kamenes ugunskuru. Ik pa brīdim varēja dzirdēt arī skaļos ballētājus, kas tagad centīgi atkārtoja piedziedājumu: “Rūtoj, rūtoj, rūtoj, rūtoj…” Dziesma atbalsojās ezerā un svinīgi uzlūdza uz deju. Vismaz Kamene pēkšņi piecēlās kājās, novilka basenes, piekārtoja zīda lakatu, izpletusi to rokās, un sāka griezties. Viņas apģērbs un mati, klusi švīkstot vējā, veidoja abstraktas virpuļfigūras. Ivo paskatījās uz meitenes kājām, tad atkal uz viņas seju. Kamene bezbēdīgi dejoja un ķiķinot aicināja piebiedroties.

– Dzīvē viss ir sīkumi! – viņa sauca.

Ivo sajuta sevi pielecam kājās un atkārtojam gleznotājas kustības. Griežoties riņķī, viņš kļuva neticami laimīgs. Laimīgs ar visām savām sīkķibelēm. Viņā dzima pārliecība, ka apstākļu neparedzamība izkrāšņo dzīvi! Un nemaz taču nevar būt tā, ka visu laiku nekas nesanāk! Ivo krūtīs ieplūda silta apjausma, ka viņa dzīve ir izdevusies, jo tajā ir tik daudz jauku cilvēku. Viņš priecājās, ka ir nokļuvis pie Kamenes, ka viņam ir tik gādīgi vecāki. Ka viņam vispār ir vecāki… Viņš pateicās debesīm par šo svētlaimes brīdi un tajā mirklī saskrējās ar smejošo Kameni. Abi spēji apstājās un smiedamies apskāvās, lai nenokristu no kājām. Reibums bija pamatīgs. Bet, kolīdz tas pārtrūka, Kamene kļuva nopietna.

– Nu jau būs gana gavilēts.

Ivo pasmaidīja un iekoda lūpā. Līgo nakts noslēdzās.    

(132. - 133. lpp., "Mīlas kastings")