Balta lapa

            Ar nedrošu roku kustību pagriežu kādreiz zeltīto durvju rokturi. Cik dīvaina sajūta – baidīties iztraucēt cilvēku, kuram vienīgā nodarbe ir lūgšanās. Man līdzi ir tikai balta lapa, kas domāta atmiņu pierakstīšanai – vecmāmiņas dzīves līkloču iezīmēšanai. Tomēr nespēju viņai to pateikt, lai nesatrauktu, lai viņa nepadomātu, ka… esmu sākusi atvadīties. 

            No otras puses, es taču esmu rakstniece. Man gribētos kaut ko lietderīgu sniegt savai dzimtai. Bet vecmāmiņa šodien tik bāla. Vai drīkstu vispār uzbāzties ar jautājumiem?

- Cik labi, ka jau atbraucāt! Es uztraucos. Ārā stiprs lietus. Ceļš laikam bija grūts?
- Pa ceļam nelija. Viens ragains alnis gan nobiedēja, bet viss labi.
- Oi, no dzīvniekiem ir ļoti jāuzmanās!

            Sarunas par to, kā ir tur ārā un stāsti par to, kā ir bijis agrāk, ir vienīgais, ko viņa „redz”. Ar ko lai sāku, lai pārceltos uz viņas pagātni?

            Vispār vecmāmiņai patīk runāt. Viņa varētu atbildēt uz jautājumiem vairākās sev tuvās valodās: baltkrievu – dzimtajā, latgaliešu - vietējā, krievu – tuvāko kaimiņu un latviešu – vienīgajā, kurā es uzdotu savus jautājumus, jo mūsmājās kopš pašas bērnības ir skanējusi tikai latviešu valoda. Tas tāpēc, lai mums, bērniem, būtu vieglāk iekļauties vietējā sabiedrībā, veidot nākotni galvaspilsētā, lai par mums nesmietos rīdzinieki. Varbūt kāds nojauta, ka nākotnē rakstīšu un vēlēšos, lai mani godā par latviešu autori.

            Tā es sēžu, ieritinājusi klēpī ar pārdroši balto lapu, kurā esmu ieslēpusi pildspalvu. Šoreiz rakstnieces primitīvākie darba rīki kalpo tikai nervu nomierināšanai, jo nesaprotu, kur likt rakstīt alkstošos pirkstus.

- Vecmāmiņ, kā pareizi raksta tavu uzvārdu?
- Uzvārdu? Vai, pat nezinu, kā to pareizi raksta. Katrā dokumentā pa savam. Vai tam kāda nozīme?
- Tiesa. Ir daudzas citas lietas svarīgākas. Klau, es nekad nevaru atcerēties, vai jūs ģimenē kopā bijāt seši bērni?
- Mēs bijām seši, jā. Tikai visi brālīši aizgāja pirms manis… Tu pazini divus, vai ne?

            Mēs kādu laiku runājam par viņas brāļu likteņiem, un es pēkšņi apjaušu, ka, aizdomājusies par savu bērnību, es pēkšņi iekrītu viņējā. Vecmāmiņa tur mani pie rokas un ved cauri laikiem.

             Ir Otrais pasaules karš, mēs redzam degošu māju, laužamies pa meža brikšņiem uz  Latgali. Te ir vieta, kur patverties, bet nav vieta, kur noslēpties… Mēs tiekam atklātas. Mani parauj aiz rokas. Šoreiz steiga ir vēl lielāka. Mūs grūž no aizmugures, spiež vilciena vagonā un sola droši nokļūt galapunktā – Salaspils koncentrācijas nometnē. Es sekoju vecmāmiņas piemēram un smeļu plaukstās vilciena grīdas caurumos sadzīto sniegu. Izsalkumu tas nedzēš, bet aukstums palīdz izturēt slimo, brēcošo bērnu klātbūtni. Es aizspiežu acis un mēs kā īstā ceļojumā laikā nokļūstam mierpilnās Zemgales ārēs. Braucam zirga ratos uz jaunajām mājām pie saimniekiem, kas izpirkuši vecmāmiņas ģimeni. Tagad pie vienas rokas man vecmāmiņa, pie otras turīgo zemnieku meita. Viņa norāda uz leju un vairākkārt saka: „Smiltis”. Tad rāda uz galda kāju un māca jaunu vārdu… Tā vecmāmiņa apgūst latviešu valodu. Meitene sapriecājas un nosauc manu vecmāmiņu par draudzeni. Nu abas iet skolā, bet tikai dažus gadus. Vectēvs pārāk mīl Baltkrieviju, ir iespēja, ir jādodas atpakaļ, kaut vai uz pierobežu, uz vistuvāko vietu no nodegušajām mājām. Vecmāmiņa ir apdāvināts bērns, bet bez iespējas skoloties. Tikai tagad piefiksēju sakarību – abi viņas bērni visu mūžu ir veltījuši izglītībai un citu izglītošanai.

            Mēs ienākam mājā, kas pieder citiem. Ar lielu maizes krāsni un mazām istabiņām. Ir cilvēki, kas gatavi uzdāvināt veselu māju, pretī lūdzot tikai vienu – ļaut vasarās atpūsties viņu laipnajā gādībā.

            Tad redzu, kā vecmāmiņas brāļi ceļ jaunu māju. Nākamajām paaudzēm vajagot lielākus, plašākus, drošākus pamatus! Tie ir mani pamati.

- Ja nebūtu valodas, cilvēki nesaprastos tik labi. Un nevarētu uzcelt tādu māju.
- Bet toreiz jau nedrīkstēja daudz sprēgāt.
- Nezinu, ko nozīmē sprēgāt, bet vienmēr esmu teikusi, ka cilvēkam biežāk būtu jāklusē.  

            Uz mirkli apklustam. Tad pievēršamies manas vecvecmāmiņas veselībai. Cik ļoti man paveicies dzīvot gadsimtā, kad medicīna ir krietni attīstījusies! Pat sajūtos nedaudz vainīga par to.

- Ak, es atcerējos to dienu, kad pirmo reizi tevi ieraudzīju mūsu mājās! Mamma tevi atveda, tu biji tik maziņa, tik saulaina meitenīte!

            Tikai pēc mājas apraksta saprotu, ka stāsts nemaz nav par mani! Tā bija viņas jaunākā meita. Kā lai iestarpinos ar skaudro patiesību? Viņa spītīgi pieturas pie savas versijas, līdz apdomājas un iesaucas:

- Tev taisnība. Baba durna! Sajuka laiki pavisam!
- Man rakstot, arī sajūk laiki, - es pajokoju.

            Esmu lasījusi - vecumā vieglāk atcerēties pagātni, jo atmiņa ar pagātni ir dzīvojusi kopā ilgāk nekā ar tikko aizgājušo tagadni. Jo vairāk saišu, jo spēcīgāka tuvība, jo lielāka pieķeršanās. Tāpēc karā nevienam nav žēl nodedzināt citu mājas, es pie sevis secinu.

            Nejauši iesoļoju savā bērnībā, kad jaunais vecmāmiņas nams pavasara saulē atspīd spoži balts. Pagalma peļķītes pārsegtas ar modīgām ledus kārtiņām. Izskatās pēc dekoratīvām kristāla sedziņām vai zirnekļu tīkliem, izpītiem no stikla diegiem. Lai cik tie būtu skaisti, es nez kāpēc tiem uzkāpju, pārbaudu ar pirkstiem, vai varu salauzt. To varu, bet ne salikt atpakaļ. No kūts izstreipuļo vistas, saules staru apžilbinātas. Aiziet uz verandas pusi. Tajā čiepst tikko izšķīlušies cālēni. Sajūtu saldskābu smaržu, tad tā kļūst saldena. Veranda piedzīvo ziemu. Es zogos pēc āboliem. Tie ir auksti, bet tik gardi! Otrpus verandas logam ir dzīvžogs, kas vasarās pārtop par TV studiju. Aiz žoga māsai rādu ziņas, tēloju žurnālisti, aptaujājot garāmgājējus.

            Pēkšņi manā acu priekšā pagātni pāršvīkā vecmāmiņas asaras. Vai es būtu ko palaidusi garām? Dažreiz es dusmojos uz sevi, uz savu fantāziju, kas pilnībā aizplīvuro īstenību. „Rakstniece aizdomājusies”, man tā bieži saka.

            Mēs turpinām sarunu par dzīvi, ko negribētos nevienam novēlēt.  

            Cik savādi, ka man ir tā paveicies! Vecvecāki visu smagumu uzņēmušies uz sevi. Kāpēc? Lai es varētu domāt par rakstnieces baudpilno dzīvi? Tomēr arī tas nav tā, kā citiem šķiet. Lai varētu rakstīt, esmu pametusi darbu un tomēr meklēju citu. Tomēr ir savādi rakstīt romānus dzīvespriekam, kamēr vecmāmiņas dzīvē spilgtākais laimes mirklis ir bijis svešā zemē, bērnībā, Zemgalē. Un arī viņas septiņdesmit gadu jubilejā, kad mācītājs ar kori nodziedāja viņai: „Pī dīveņa gari goldi”. Ja nu tās ir vecmāmiņas lūgšanas, kas visu pārvērš citā gaismā? Bērniem – iedvesušas skolotāja misiju, caur maniem rakstu darbiem rada iztrūkstošo dzīvesprieku? Ja pasaule nedod mums, varbūt mēs varam dot pasaulei? Ar šādām pārdomām beidzas mūsu pirmā nepierakstītā saruna.

            Ir cita diena, es atkal sēžu viņai pretī un ņurcu lapu, mēģinādama saņemties sākt pierakstīt.

- Kas tev tur čaukst rokā?
- Es iedomājos… Varbūt es kādreiz kaut ko gribētu pierakstīt no tā, ko stāsti, lai tas nepazustu…– es tomēr sadūšojos atzīties.
- Pieraksti gan, meitiņ, kas zina, cik ilgi vēl varēšu…
- Beidz, tev ir jādzīvo ļoti ilgi. Vai varu paņemt to pildspalvu, kas uz galda?
- Protams! Es tev to dāvinu. Tāpat īsti neredzu un neko nevaru pierakstīt. Tev kā rakstniecei noderēs.

            Ķeramies pie vecmāmiņas attiecībām ar baznīcu. Viņa piemin arī skaisto mācītāja iekopto  puķu dārzu, ko jau esmu izmantojusi vienā no saviem romāniem. Un tad es uzzinu ko neiedomājamu, ko augstākajā pakāpē apbrīnas vērtu! Kā lai citādāk uztver cilvēku, kurš ir piedevis viena no brāļiem noslepkavotājam, kurš palika nesodīts, jo netika apsūdzēts… politiskās varas un jau publiski saņemtā goda dēļ. Klusēt… Visiem pavēlēja noklusēt.

- Kā jūs to spējāt?
- Saproti, brāļa vairs nebija. Vai jauna kara pasludināšana viņu atgrieztu?
- Es apbrīnoju Tevi, vecmāmiņ. Bet cik tomēr netaisnīgi…  
- Dievs visu redz. Es nejaukšos viņa darbā.    

 Iezvanās telefons.

- Aļo? Vasala, vasala. Padaždi trošku, pi manis unučka. Da, da tei poša. Labi!

Telefona poga tiek nospiesta, vecmāmiņa pasmaida. Kā viņa spēj tā saņemties, pārslēgties?

- Es nesaprotu, kāpēc vēl dzīvoju. – viņa pēkšņi saka, it kā nolasījusi manas domas. - Man bija jāaiziet pirmajai, ne pēdējai.
- Tu esi ļoti stipra.
- Es lūdzos. Lūdzos par viņiem un par jums. Katru rītu un vakaru.
- Un pa dienu, - es piemetinu, zinot visus laikus, cikos viņai ir dievkalpojumi un nedrīkstu nākt istabā. - Varbūt nofotgrafējamies?

Tas ir tik muļķīgi, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas būs mūsu pēdējais kopīgais foto. Katru reizi šķiet, ka redzu viņu pēdējo reizi, bet kad šī pēdējā reize pienāks, es taču būšu pilnīgi pārliecināta par to.

- Parādi, kā mēs tur izskatāmies, varbūt briesmīgi?
- Tas nekas. – es atbildu ar smaidu, redzot mūsu dīvainās olgalvas. – Tas manam privātajam albumam.
- Vai tu kaut ko tagad raksti?
- Cenšos pabeigt vienu romānu. – Man bail to pabeigt, jo es zinu, ka tajā ir vecmāmiņai līdzīgs tēls. Ja nu viņa nesapratīs, ja nu viņai nepatiks, ja nu viņas liktenis izrādīsies līdzīgs… Velku rakstīšanu garumā, jo negribu neko piesaukt. Lai gan apzinos, ka, iespējams, viņa to nesagaidīs.
- Romāns tas ir labi. Ar to var nopelnīt?
- Kur nu. Tāpēc es atkal esmu sākusi strādāt algotu darbu.
- Tev patīk?
- Man liekas, ka man patiks.
- Tad labi. Varbūt tad tev nemaz nevajag vairs rakstīt?
- Es nekad neesmu rakstījusi naudas dēļ. Rakstīšana ir tas, ko es labu, no sirds un pēc pašas gribas varu sniegt pasaulei. Es rakstu, lai kādam būtu vieglāk piedzimt citā tēlā un atvadīties no tā…  arī vieglāk.
- Jā, viegli nav ne nomirt, ne arī piedzimt, - viņa secina, un es atceros mammas stāstīto par to, cik smagas dzemdības viņa piedzīvoja.

            Manā lapā parādās vārdu salikums: vecmāmiņa manā jaunībā. Pēkšņi esmu lielajā istabā, virs galvas vijas vaska puķe. Vecmāmiņa man māca gludināt vīriešu kreklus – sākt ar krādziņu, piedurknēm. Tikmēr es viņu iztaujāju par kara laikiem un brāļiem. Viņa pēkšņi saķer galvu, esot sākusies migrēna, pacēlies asinsspiediens. Saprotu, ka nav gatava šim stāstam.  

            Pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi. Paceļu skatienu uz blāvi zilajām acīm, kuras krekla krunciņas vairs nemana. Tagad vecmāmiņai ar asinsspiedienu ir vēl trakāk. Vai tagad viņa ir gatavāka stāstīt par dzīves posmu, kas sāp? Ir.

            Lietoju saīsinājumus, jo ar roku to darīt nav vienkārši, bet sēdēt vecmāmiņai pretī ar datoru, būtu stulbi. Kaut es spētu ātri lietot pildspalvu un vienlaikus gan rakstīt, gan klausīties, gan  saprast. Galu galā kaut kas beidzot izdodas. Ar radio mises sākšanos dodos prom.

            Ir pagājis mēnesis, varbūt vairāk. Mēs atkal esam satikušās. Tieku nopētīta no galvas līdz kājām – viņai patīk, kā esmu saģērbusies. Es pasmaidu. Vecmāmiņa jautā, ko es šoreiz gribēšu zināt. Atzīstos, ka neesmu atradusi vēl iepriekš sarakstīto… Ieliku lapu somā un tur tā arī pazuda starp citām baltām lapām. Saplūda un izlīdzināja krāsas - visas vienā baltumā.

- Kaut kāda mistika!

Vecmāmiņa iesmejas.  

- Tak es laikam tev iedodu ne to pildspalvu…
- Kaut kādu īpašu?
- Mazie laikam gribēja pasmieties par babiņu.  
- Kā tā?
- Tā pildspalva ir tāda kā burvju. Tu vari rakstīt, cik gribi, pēc kāda laika viss pazūd.
- Kā tas ir? Izgaist?

            Un tad es atceros visus neveiklos brīžus, kad biju darbā izmantojusi šo pildspalvu, lai ierakstītu kalendārā atzīmes, bet vēlāk tās nespēju atrast nevienā no datumiem… Arī pierakstus pie ārstiem, kas brīnumainā kārtā izzuda. Dialogus romānam…

- Ak! Un es jau domāju, ka jūku prātā no lielās rakstīšanas!
- Meitiņ, tas ir sīkums. Bet vai tu jau neesi aizmirsusi kā lūgties?
- Jā, pātarus joprojām skaitu latgaliski. Vakaros. – Viņas seja uzplaukst smaidā.  

            Mēs ķeramies pie atmiņu atsaukšanas lietas. Pastaigājamies pa ganībām un fermu, tad kūti, kur viņa man nesekmīgi māca slaukt govi. Mani pirksti var vienīgi aprakstīt šo procesu.  Pēc tam esmu ar lielu vēderu un vecmāmiņa man māca adīt. Rūpīgi pierakstu katru kustību, lietojot visus atbilstošos apstākļa vārdus. Domāju, ka uzadīt zeķi otrreiz pēc šī apraksta nevarētu, bet tās emocijas… Tā es nemanot kļūstu par rakstītāju, ne rokdarbnieci.  

- Pastāsti, kā tev iet jaunajā darbā?

Man sariešas asaras.

- Ļoti, ļoti grūti! Man nenormāli patīk kolektīvs, darbs, vieta, kur mēs strādājam, bet psiholoģiski es jūtos sagrauta.
- Tev labi maksā?
- Man nekad nav bijusi tik laba alga. Un tik lielisks, gudrs, jautrs kolektīvs! Bet reizēm man ir jāstrādā arī naktīs.

Viņa paņem manas plaukstas savējās, saspiež tās un ieskatās acīs:

- Ja tev tas darba patiešām ļoti patīk, tu izturēsi!

Šie vārdi mani notur darbā gandrīz gadu, līdz es saprotu, ka tieši darbs ir tas, kas man darbā nepatīk. Un es neizturu. Atkal kļūstu par pilna laika rakstnieci, kas neskaitās darbs, jo es tai brīdī esmu  bezdarbnieces statusā.  Bet kurš bezdarbniekam var aizliegt uzrakstīt komerciāla rakstura šedevru?     

- Kā iet tavām grāmatām?
- Man liekas, ka labi. Es saņemu jaukas atsauksmes.
- Man prieks. Jādara tas, kas patīk. Tad tas sanāk vislabāk.
- Bet par to nevar saņemt naudu, lai izdzīvotu. Vismaz ne ar rakstniecību.
- Nujā, dzīvē jādara tas, kas vajadzīgs, nevis tas, ko gribas. Vienkārši jāatrod laiks visam, kas svarīgs.

            Tas ir vienīgais, ko es pierakstu telefonā, jo lapu neesmu paņēmusi līdzi. Viņas vārdi man palīdz atrast jaunu darbu, piemērotāku rakstnieka profesijai, lai gan vārds „profesija” man nelīmējas kopā ar vārdu „rakstnieks” – smagā un neradošā sloga dēļ. Profesijas var mainīt, misiju – nē.   

Pēdējā mūsu tikšanās notiek slimnīcā.

- Es jūs gaidīju…

            Vecmāmiņa vairs nepārmet liktenim, ka viņai dots garš mūžs. Kaut viņa pasūdzētos… Nē, viņa vēlas tikai vienu – „Ātrāk tikt mājās.”

            Apņemu viņas seju ar abām plaukstām un samīļoju. Seja kļuvusi šaurāka, apaļāka, gluži kā zīdainītim. Viņa ieskatās man acīs tik cieši, it kā redzētu tām cauri debesis, un aiz tām citu dzīvi… Neesmu droša, ka manējo.

Vecmāmiņa tagad izskatās tik balta, kā mans mēģinājums aprakstīt viņas likteni. Izejot no telpas, iedomājos – ja jau tā ir mūsu pēdējā tikšanās, man viņai jāpamāj, kā mēs to darījām ikreiz atvadoties. Uz atkalredzēšanos.  Viņa man uzsmaida un atmāj, vēlot veiksmi mums visiem. Visiem vislielāko veiksmi! Es arī viņai vēlu veiksmi. Domāju, ka viņai veiksies. Nepazīstu nevienu, kas savā dzīvē būtu tik daudz lūdzies par citiem, ne sevi.

            Varbūt dzīve ir balta lapa, uz kuras rakstīts ar izgaistošu pildspalvu, un droši vien tā arī labāk. Rakstnieks var pārrakstīt dzīvi, bet nekad tas nebūs tīrraksts, ko ir uzrakstījusi pati dzīve. Vārdi dzīvi vienmēr mēģina noķert un ierāmēt. Pat ja izklausītos skaisti... Manas vecmāmiņas pēdējais vārds skanēja latviešu valodā. Un tas aprāvās, tikko sācies, latviešu literatūrā ļoti iemīļots vārds, kuru ar manu izvēlēto moto nevajadzētu rakstīt. Bet varbūt tieši pagātne ir tā, kas liek to mainīt. „Sāp”, viņa teica un paņēma to līdzi. 

            Bet mēs vēl tiksimies. Es to jūtu caur visām saitēm, kas mūs vienmēr savienos. Es izdomāšu, kā, es taču esmu rakstniece. Caur šo misiju man ir dota iespēja pierādīt vai apgāzt viņas patiesību: dzīvē jādara tas, kas patīk, darot to, kas vajadzīgs.

/Stāsts guvis atzinību 2023. gada Prozas lasījumu konkursā Latgalē/