Apziņas plūsmā rakstīts stāsts “Saulgriežu mēļš”

Kad es tā sāku domāt par saulgriežiem tad sagriežas galva un atnāk citas domas jo reiz īsi pirms vasaras saulgriežiem mājās izmazgājām veļu un izrādījās ka tajā uzradies sveša vīrieša krekls paliela izmēra šūta drāna krāsā kādu šajā mājā neviens nevalkāja radās loģisks jautājums kas tas ir no kurienes nācis kam piederējis kam jāatgriež bet visvairāk satrauca tas kā tas te varēja nokļūt ģimenei nācās sasēsties ap galdu un veidot saulgriežus nododot spožāko domu sauli no vienas mutes otrā no vienām divām acīm uz citām jautājumi nebeidzās uzplijās arī emocijas skatienos parādījās bailes vainas apziņa par to kā nebija vai drīzāk bija par to kas nav bet ir un tā mēs turpinājām griezt šo saules rituli kā sieru ar asu nazīti ar ķimenīti katram kas iestrēga rīklē ja nu tas nemaz nebija vīrieša krekls bet sievietes tunika kuplas krāšņas Līgas blūze kas parādījās mājās pirms Jāņiem lai iesvētītu tos bet no svētuma nebija ne miņas radās milzum daudz atbilžu versiju kas nāca kā glābiņš dažādās krāsās un formās bet nebija neviena trauka kur tos ievietot sāka likties ka pasaule griežas uz otru pusi un lietainā Līgo nakts odīs pēc ziemas saulgriežu piparkūkām kuru pipariņi durs pakrūtē vai vismaz kairinās mēli bet acīs sitīsies ingvera un muskuta smaržas kas uzpeldēs krekla aromāta niansēs lai vēlreiz atgādinātu par Jāņiem kuri būs citādi kad Līgo nakts iestājās un visi it kā pat ballējās ar aizdomām skatījās cits uz citu un uz viesiem kuri te nāca lai alotos kamēr mājinieki domās piemērīja pleciņus un centās pārliecināt par savu patiesību līdz viens no mums atminējās iepriekšējo nedēļu kad vīramātei nomira kaķis un viņa sarīkoja lielas dzīres pieaicinādama ciemos pat attālus radus kuri uz šiem Jāņiem varēja tāpēc vairs nebraukt un kā nu ne ja pagalmā bija apbedīts kaķis-simtgadnieks kura piemiņai visi uzģērba tumšzilas drānas kaķa mīļākajā krāsā ko dēvēja par mēļu un tā visi atnesa pa puķei ko uzlika uz kapa todien uz izvadīšanu atnāca visi tikai viena cita vedekla neatnāca teica ka atturēšoties no šāda bēru gājiena un ne mazāk atjautīga kā vīramāte atsūtīja savā vietā tikai sevi pārstāvošu otrās apģērbu iespējas veikalā nopirkto kreklu ko viņas vīrs aizmirsa aiznest atpakaļ jo bija nobāzis istabas stūrī un aizmirsis visiem pateikt tā nu vīramāte pati to ielika mazgāties nenojauzdama kā tas izvērtīsies tālāk pati to atrada un pati sabangoja vietējās sirdis bet paldies Saules dievam piektais svētkiem brūvētais aliņš raisīja izdomu varbūt pat apgaismoja un nez kāpēc visi beidzot ievēroja krekla krāsu kas nodeva un atsvaidzināja prātā bēdīgo notikumu ar spalvaino nelaiķi pēc tam viens telefona zvans to lietu apstiprināja un izglāba visas Līgas un Jāņus no negoda naktī kurā visi locīja savas mēles raugoties Jāņu ugunskura karstajās mēlēs lai pret rītu ietītos miera miglā un aizmirstu mēļo kreklu lai vieglas smiltis aizgājējam

/Ilze Aizsila/