Apziņas plūsmā rakstīts stāsts par medu

Uz mēles kūst medus
Lūpām trīsot
Bites raud

Kāds atvedis medu tas noļum burkā uz galda ik reiz kad uz to paskatos un atgādina par aizgājušo pagātni it kā pagātne varētu staigāt nu šodien atvilkās atminos medu šādu medu tieši tādu tikai koka karotē kas grebta īpašam mirklim ielikta pabālas līgavas rokā un piestumta septiņu citu cilvēku radītu bērnu mutēm pēc kārtas katram it kā šis rituāls palīdzētu jaunajai sieviņai arī pašai ieņemt septiņus rūķus katrā nedēļas dienā citu un kalpotu kā pierādījums cerībai ka viņa spēs tos pabarot un sanāk na ne jau ar krūti ar koka karoti ar vienu pašu lielu un iepriekš nosiekalotu ar sviedriem darinātu citu priekam bet prieka todien bija tiešām daudz tas vēlās smieklos pār malām kā medus tai karotei kad kokainais priekšmets tuvojās manam sarauktajam degunam un pārāk šaurajai mutei es sajutu nelabumu visu iepriekšējo bērnu siekalu smaržu un garšu kuru man nācās uzņemt uz mēles kopā ar medu lai līgava būtu laimīga un kāzu viesi apmierināti tā bija pirmā reize kad es ēdu no vienas karotes ar citiem cilvēkiem tā bija traumatiskāka reize un es taču zinu ka līgavai nepiedzima septiņi bērni bet tie kuri piedzima izrādījās alerģiski pret medu neciešu medu neciešu tradīcijas kas uzspiež laizīt medu un smaidīt it kā tās saldums visiem patiktu it kā karote no kuras nolaiza bišu vēmeklīšus būtu kaut kas sterils mani bērni mani bērni man medu neprasa un es to nevācu neesmu kukainis bet paldies radu kāzām bērnībā kāda diena visu atrisināja lai arī sabojāja agrīns pirmais skūpsts notika lipīgs medus vēderu jau sen pametis vai pametīs kādreiz arī galvu nezinu