Mīļie lasītāji!
Esmu novērojusi kādu dīvainu parādību pati sevī, proti: kad rakstu stāstus vai pasakas, tie ir darbi ar nopietnāku saturu, nekā romāni vai stāsti, ko rakstu pieaugušajiem. Tāpat arī “Teiksma par Babīti” ir darbs ar vērtīgu mācību “neizmākoņot savu laiku” .
Vai zini, ka Mārupes novadā atrodas Babītes ezers, kurā ligzdo ūdensputni un pavasaros, rudeņos gājputni veido skaistus rakstus ezera atspulgā? Ezers bagāts arī ar zivīm un daudzām niedru pundursaliņām. Vai šāds dabas brīnums nevar iedvesmot pasakas radīšanai? Mani iedvesmoja. Atlika veinīgi izvēlēties kādu no iespējām: 1) rakstīt par Babītes ezeru kaut ko pilnīgi jaunu; 2) veikt nelielu izpēti un ar iecerēto pasaku izcelt vēl senākus darbus – tautas teikas.
Es paliku pie otrās idejas un devos uz bibliotēku. Palasīju, aplūkoju attēlus, aizbraucu uz ezeru. Pēc divām dienām darbs bija uzrakstīts. Grāmatas veidošana gan aizņēma krietni ilgāku laiku, bet pasaka bija atlidojusi putna spārniem.
Atskatoties uz radošo procesu, priecājos par visiem cilvēkiem, kas palīdzēja šo projektu īstenot. It īpaši liels paldies jaunajai māksliniecei Katei Danielai Mičulei, kuras iztēle ir radījusi grāmatiņā aplūkojamās ilustrācijas. Tagad mēs zinām, kā izskatās Barbara, mākoņprincesīte Babīte un mākoņvalstība, no kuras tā nākusi. Jo īpaši mīlīgs man šķiet Lielupes (tā ir gotiņa) zīmējums. Un jums?
Ja palasīsit senās tautas teikas par Babītes ezera izcelsmi, tās ir nedaudz (ļoti) bēdīgas. Ja palasīsit “Teiksmu par Babīti”, sapratīsit, kāds instruments ir cilvēka prāts un kā mēs paši spējam mainīt pasauli, kuru vērojam, kurā dzīvojam un kurā veidojam attiecības ar citiem cilvēkiem. Vārdi ir burvju instruments, kopiet savu valodu un izmantojiet vārdus, lai padarītu dzīvi jaukāku!
Lai patīkama lasīšana vai klausīšanās, lai salds miedziņš un kāds jauns padomiņš!
Sirsnībā
Ilze Aizsila
