Citāti no romāna “Solis līdz altārim”
"Teiksma piesardzīgi uzrunāja Šarloti:
– Klau, bet tev vispār ir kāds daudzmaz normāls skaidrojums, kas mums tagad īsti jāizdomā?
Šarlote paskatījās uz Teiksmu, ieturēja brīdi klusuma, tad sašļuka: – Ja godīgi, es nezinu.
– Tātad muļķa lomā tomēr esam mēs? – Teiksma turpināja, netieši atsaukdamās uz Urzulas kārtīm.
– Tā iznāk…
– Nu pagaidi, paņemsim lapu, padomāsim. Uz baltas lapas vienmēr kaut ko var saskatīt un atrast!
Šarlote piekrita, nemierīgi grozīdamās krēslā.
Satraukums kā bara instinkts pielīp garā nedrošajiem un tiem, kuri ļaujas citu ietekmei: Teiksma nebija no tām, kas spētu apzināti turēties pretī telpā valdošai nervozitātei. Nepieceļoties no krēsla, viņa bīdījās tuvāk Šarlotei. Šī kustība bija nomierinoša, tāpēc Teiksma nesteidzās un pāris reižu šai ceļā atļāvās apgriezties ap savu asi. Kad manevrs bija veiksmīgi pabeigts, viņa no papīru kaudzes paņēma tīru lapu un nolika to abām priekšā ar roku viegli aizsniedzamā attālumā. Modinot sevī radošu personu, mākslinieci, viņa iesākumā uzzīmēja katrā lapas malā pa cilvēkam – sievieti un vīrieti. Šarlote abiem pa vidu uzskricelēja datoru un novilka bultiņas, kuras veda no abu dzimumu pārstāvjiem uz datora attēlu. Teiksma zem tā uzzīmēja divus bērnus, un Šarlote papildināja bildi ar laulības gredzenu kombināciju un, drošs paliek drošs, trešo bērnu.
– Kā tev izskatās? – Teiksma jautāja, skatoties uz attēlu un grozot galvu kā kukaini vērojošs putns.
– Nu, manuprāt, ir labi, – kolēģe mundri atsaucās, – tikai galīgi nav skaidrs, kā dabūt to, ko mums vajag. Eh…
Teiksma nepadevās. Viņa izsniedza katrai pa lapai, cerot, ka tās aizpildīsies ar kaut ko jēgpilnu. Nākamo stundu abas pavadīja klusēdamas. Bija dzirdami vien klusi švīksti un lapu čaukstoņa.
***
Pēc pusstundas Šarlote pacēla acis un vēroja Teiksmu darbībā. Aizrautīgā rakstītāja nebija pamanījusi, ka izbāzusi mēli un kūļā to no viena mutes kaktiņa uz otru, pa brīdim uzsmaidot.
– Saki, draudzenīt, ko īsti tu tagad raksti? – Šarlote nenocietās.
– Es… ē-ē… Dzeju… Nu, piedod, es neko citu nevaru izdomāt! – Teiksma nokaunējās.
– Tu smejies par mums? – sašuta Šarlote.
– Nē jel! Mani tas… Man vajag pameditēt. Pasaki labāk, ko pati dari!
– Atzīmēju visas problēmas, kādas saskatu šī projekta gaitā.
– Kāpēc? Tā mēs nekad nenoticēsim, ka tas var nostrādāt. Nekad!
– Varbūt tāpēc, ka tas viss būtu jāzina programmētājiem.
– Nu un ko tu tur atzīmē? Piemēram, viņam izrādīsies taisnība, ka lielākā problēma ir mūsu nezināšana par to, kā strādā platformas vai kā viņas tur sauc?
– Nē, varbūt nepareizi izteicos. Nu, paskaties, kas man te ir!
Šarlote pasniedza Teiksmai priekšzīmīgas skolnieces rokrakstā rūpīgi aizpildītu lapu. "
(51.-53. lpp.)
*****
"Tonijs parasti pusdienās devās projām. Viņš regulāri izbrauca, pat ārpus pusdienlaika.
Arī Andris pusdienās mēdza nozust, tomēr retāk, viņš nevēlējās tērēt laiku. Bet, tā kā ēdienu uz darbu viņš līdzi neņēma, pasūtīja to ar piegādi no kāda restorāna.
Kamēr Teiksma ar Šarloti ķeksēja no plastikāta kārbiņām līdzpaņemtās marinādes vai pārlēja mikroviļņu krāsnī uzsildīto burciņu saturu pašvaldības šķīvjos, Andris spoguļtelpā mēdza baudīt tikko pagatavotu un no restorāna piegādātu zandartu diļļu mērcē ar grilētiem dārzeņiem. Dāmas redzēja, ar kādu vērienu dzīvo programmētāji, bet centās par to nedomāt. Nevarēja jau saprast, cik sarežģīts bija darbs, ko viņi veica.
Teiksma bija novērojusi, ka puišu datoriem ir melni ekrāni, uz kuriem virknējās dažādi simboli. Sākumā likās, ka viņi tikai ākstās vai muļļājas, velkot laiku garumā, bet noskaidrojās, ka viņi raksta kodus īpašā programmēšanas vidē. Ja viņi paši tic tam, ko dara, lai nu būtu, nodomāja Teiksma, pieņemdama situāciju un teju vai pārdabiskās norises spoguļtelpā.
“Katram jāapzinās sava vieta uz šīs zemes, galvenais, lai viņiem šāda dzīve sniedz laimi,” dzimtsarakstu nodaļas vadītāja citos pārdomu mirkļos noteica.
Andris gan neizskatījās ne uz pusi tik laimīgs kā Šarlote, koķetējot ar Toniju, ne arī kā Teiksma, trinkšķinot ģitāru vai virpinot žalūziju puļķīti. Viņš jau no rītiem uz darbu vilkās pārguris. Šodien paskats bija pavisam bēdīgs.
Šarlote pēc ēšanas centās doties pastaigās. Ja laikapstākļi bija patīkami, viņa neatturēja sevi no svaiga gaisa devas un pāris nostaigātiem kilometriem.
Teiksma gan kolēģei nepiebiedrojās, jo jutās neērti savas klibošanas dēļ – nevēlējās tenterēt blakus pievilcīgai blondīnei. Teiksma, lai gan bija šarmanta dāma, vēl arvien izjuta kompleksus par savu ķermeni, kaut arī neviens nebija izsmējis viņu vai kā citādi licis saprast, ka viņa nav tāda kā citi. Neviens taču nav tāds kā citi! Kopš avārijas jaunībā Teiksma bija pārāk nervoza, lai spētu sevi adekvāti pieņemt. Un pēc 13. februāra nelabs satraukums visu laiku sēdēja uz pleca un citēja Donātu.
***
Andris, kā jau bija paredzams, šajā dienā izvēlējās pusdienlaiku veltīt miegam, nosnaužoties pie darba galda blakus portatīvajam datoram, kas atskaņoja dziedinošu, meditatīvu mūziku.
Tonijs bija devies prom, tāpēc Andris mūziku bija pagriezis skaļāk.
Jaunā puiša aizraušanās ar Austrumu kultūru bija jau zināma arī abām dāmām. Un šī iezīme, ņemot vērā Andra neparedzamo un brīžiem juceklīgo darba ritmu, palīdzēja uzlabot viņa miegu un kvalitatīvi atjaunot spēkus. Laikam.
Izejot no kabineta kārtējā pastaigā, Šarlote izdzirdēja austrumnieciskās skaņas. Šis fakts viņai lika pasmaidīt. Viņa devās ārā, klusi, nemelodiski dungodama."
(109. - 110. lpp.)
*****
"Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai šodien nepavisam nepatika fakts, ka abi ar Donātu stāv viens otram tik tuvu. Pie svešas mājas durvīm un ar dāvanu. It kā kopā ietu ciemos. Vēl vairāk viņai nepatika tas, ka iekšā aicināja Donāta bezatbildīgā kaimiņiene, kura, kā izrādījās, nebija pratusies pabrīdināt vecākus par šodien plānoto svinīgo uzņemšanu.
Pārsteigums izdevās: jubilāru meita domes priekšsēdētāju un dzimtsarakstu nodaļas vadītāju, kuras seju piesedza krāsaina un izpūrusi ziedu slotiņa, ieveda patumšā istabā; viņas vecāki pārbijušies iepleta acis un ieslēdza papildu apgaismojumu, lai noticētu šim mirklim. Pēc tam kāzu jubilāru atvase ienesa milzīgu kliņģeri un vāzi ziediem. Teiksma savukārt izvilka no somas svecīti, palūdza kādu atbilstoša lieluma svečturi, iededza liesmu un palūkojās uz diviem asarojošiem acu pāriem dīvānā un uz Donātu, kurš, notvēris Teiksmas skeptisko skatienu, smagi nopūtās un nolieca galvu. Viņa sajutās kā bēru ceremonijā, kurā nav skaidrs, kurš īsti nomiris, bet bija sajūta – ja gadījumā tas vēl nav noticis, tad kuru katru brīdi notiks.
Atbildība iznest šo pasākumu godpilni gūlās uz viņas pleciem, un dzimtsarakstu nodaļas vadītājai nekas cits neatlika kā pieņemt šo nastu kā tādu amata karmu. Šoreiz Teiksmai tik ļoti negribējās runāt, ka nācās vairākas reizes izgrūst no mutes neskaidras skaņas, lai pierunātu mēli sadarboties. Donāts pat ieklepojās. Teiksma atmeta galvu, sapurinādama uzkasīto frizūru, un sāka stāstīt par šīs dienas nozīmi cilvēkiem, par kuriem patiesībā zināja mazāk nekā par Rasas zirgu. Tomēr viņa runāja. Un darīja to izteiksmīgi, žestikulējot virs sveces liesmas, kura vienā brīdī nodzisa. Donāts kā spītējot iededza to vēlreiz. Gaisotni paspilgtināja Teiksmas uzstāšanās beigās atdzīvojies melns spilvens, kas izgrūda spalgu ņaudienu un nolēca no dīvāna, kā nāves vēstnesis aizbrāzās pāri istabai un nākamajā mirklī saplūda ar tās tumšāko kaktu.
Saspringtā formālā ceremonijas daļa nu bija noslēgusies. Zelta kāzu jubilāri atviegloti izpūta plaušās noturēto gaisu un sāka elpot mierīgāk. Sarunas turpināja Donāts, teikdams, ka dzīve esot pārsteigumiem pilna un nekad nevarot zināt, kādus priekus nesīs rītdiena. Mājas saimniece kaut ko noburkšķēja un aicināja labāk ķerties pie mielasta.
***
Atpakaļceļā Donāts centās Teiksmai kaut ko klāstīt, pamācīt, ka šādās reizēs esot jārunā priecīgākā balsī, ka cilvēki jūtot runātāja noskaņojumu, ka citreiz jāizvēlas kāds optimistiskāks pantiņš. Ka jubilāri nemaz neesot tik veci, lai viņus sveiktu ar atvadu vārdiem.
– Tu teici, lai es improvizēju. Tā bija apziņas plūsma.
Donātam vairs nebija, ko piebilst. Neviena talantīgāka kolēģa personisku runu teikšanā pašvaldībā nebija, un Teiksma to zināja. Saruna neturpinājās, zibsnīja vien dzēlīgi skatieni automašīnas atpakaļskata spogulī. Uz atvadām Donāts pateica paldies un uz redzēšanos.
– Beidz vienreiz tēlot laipno! – Teiksma atcirta.
– Jo labāks aktieris par tevi es nespēju būt, vai ne tā?
Durvis noblīkšķēja, un Teiksma aizkliboja prom.
(143. - 145. lpp.)
