Mīļie lasītāji!
Ar sajūsmu paziņoju par jaunumiem manā radošajā dzīvē: ceļu pie lasītājiem ir uzsācis mans romāns “Solis līdz altārim”. Vēlos jums atklāt tā tapšanas aizkulises, kas palīdzēja manuskriptam kļūt par grāmatu, turklāt tieši tādu, kādu to redzam!
Anotācijā rakstīts: “Ir 2020. gads”. Un tieši tā tas sākās. 2020. gadā, kad jau biju iesildījusi roku romānu rakstīšanā un biju sapratusi, ka šo procesu vēlos turpināt, nejauši uzzināju, ka topošajiem autoriem ir iespēja uzlabot savas zināšanas un prasmes Prozas meistardarbnīcā. Paldies kādas jaunas rakstnieces Instagram ierakstam, es šo ziņu pamanīju tieši tajā brīdī, kad vēl bija iespēja pieteikties 2020. gada mācībām Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā Akadēmijā. Biju viena no divdesmit vai pat četrdesmit rakstošajām. Ar milzu prieku ierados uz pirmo nodarbību martā, kur arī iepazinos ar īstiem rakstniekiem, dzejniekiem – Ievu Melgalvi un Ronaldu Briedi. Tie bija Prozas meistardarbnīcas iedvesmojošie vadītāji. Vēroju citus biedrus, priecājos, ka neesmu viena, bet vienlaikus sapratu, cik daudziem ir sapnis rakstīt, izdot grāmatas un atkal rakstīt. Attiecos pret šīm mācībām kā pret svarīgākajām, kādas jebkad ir bijušas. Pēc izglītības un nodarbošanās es biju vairāk mārketinga un sabiedrisko attiecību cilvēks (joprojām tāda esmu), tāpēc apzinājos, ka jaunās zināšanas man var noderēt arī profesijā. Un tagad to varu droši apliecināt!
Bet… kā jau visās lietās, kad cilvēks ir pārlieku sacerējies, arī šoreiz viss negāja tik gludi, kā biju iedomājusies. Latvijā ienāca Covid-19, sākās pandēmija. Mūsu nodarbības mainīja formu, mēs sākām klausīties lekcijas attālināti. Atskatoties uz to laiku, šķiet, attālinātās mācības bija vēl produktīvākas un ekonomiski izdevīgākas. Pat sociālā saskarsme necieta. Cilvēki, kas čakli iesaistījās nodarbībās, nu jau man ir pazīstami. Mēs laiku pa laikam tiekamies. Esam lielisks atbalsts cits citam, joprojām lasām iesūtītos darbus un priecājamies par katra izaugsmi. Neslēpšu – viena no audzēknēm ir nodibinājusi izdevniecību un desmit no mūsu grupas biedriem ir apkopojuši savus pandēmijas laika stāstus kopkrājumā “Attālinātie”(2022), arī es! (Mani stāsti: “Plate” un “Uzgaidi, lūdzu” – bet par tiem varēsiet izlasīt citā lapā)
Tā es mācījos līdz pat 2020. gada decembrim. Iesūtījām mājasdarbus, pārlasījām tos, vērtējām, rakstījām ieteikumus citu topošo autoru sacerēto tekstu uzlabošanai. Tas bija lielisks prāta treniņš un mācīšanās ledaini nekritizēt, bet draudzīgi atkāt savas sajūtas par citu darbiem, kā arī rakstīt ieteikumus, nevis pārmetumus. Mēs visi mācījāmies un ļoti jūtīgi uztvērām katra kolēģa vārdus. Sapratu arī, pie kā man pašai tekstos būtu jāpiestrādā, izvēlējos žanrus, kuri mani varētu interesēt nākotnē. Tas bija milzu ieguvums! Turklāt nolēmu, ka vēlos pamēģināt rakstīt ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Prozas meistardarbnīcas pabeigšanai galvenais uzdevums bija uzrakstīt garstāstu vai romānu. Tas notiekot reti, bet man izdevās – es uzrakstīju romānu!
Sākumā prātoju, ar ko lai sāk? Man bija skaidrs, ka ir jāraksta par pandēmijas laiku, kas tikko bija sācies ar paniku. Sāku domāt, kas vēl šajā laikā Latvijā ir zīmīgāks nekā citus gadus. To visu jūs atradīsit darbā! Bet svarīgākais bija izdomāt sižetu. Tā kā nesen biju padzirdējusi kādu gaužām smieklīgu (lai gan patiesībā skumju, bet tas viss ir tikai cilvēku iedomās) stāstu, kā vecākās paaudzes darbinieces izturas pret jaunākās paaudzes darbiniekiem, kuru darbu nemaz neizprot. Uzķēru šo ideju un attīstīju to, iemetot varoņus neparastā vidē. Man bija vairāki varianti: rakstīt, kā šī kompānija strīdas, rakstīt, kā viņi sadraudzējas, rakstīt kaut ko romantisku… Ak, izdomāt un pieņemt tikai vienu variantu nebija viegli. Sākumā izstrādāju tēlus, pēc tam iedomājos romāna sākumu. Un tad jau viss notika! Tēli paši palīdzēja šo darbu pilnveidot. Nezinu, vai daudziem ir ierasts lasīt humoristiskus darbus, un zinu, ka esmu tikai ceļa sākumā, bet ceru, ka lasītāji vismaz pasmaidīs tajās vietās, kurās es pati smējos gardi.
Tagad šis darbs ir izdots, esmu parādā milzu pateicību Ievai Melgalvei, kura bija pirmais cilvēks, kas mani iedrošināja nepadoties. “Neņem galvā… Dari to, kas tev jādara!” viņa teica kādā brīdī, kad sāku sašļukt. Un es šo teicienu sev atgādinu katru reizi, kad sāku “sadomāties”, jo “sāku ņemt kaut ko galvā”. Domāju, ka tā notiek arī ar nobriedušiem autoriem, tāpēc arī viņiem novēlu paturēt šo frāzi prātā.
Paldies visiem Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīcas biedriem, kuri bija gatavi lasīt vairāk nekā 200 lappuses sveša cilvēka darbu, lai viņam norādītu uz vietām, kur kaut kas būtu jāpielabo, vai vienkārši pateiktu kādu komplimentu. (Tie, kuri šo vēstuli lasa, ziniet, ka autoriem ļoti patīk, ja, rakstot vai runājot par viņu darbiem, piemeklē kādu uzslavas rindiņu)
No sirds pateicos manai ģimenei un draugiem, kuri lasīja manuskriptu, kuri gaidīja arī pašu grāmatu. Mīļš paldies Apgādam Zvaigzne ABC, Vijai Kilblokai, Bārbalai Simsonei, Santai Braučai un citiem, ar kuriem man bija netieša saskarsme, bet kuri auklējās ar šo manuskriptu, līdz tapa brīnumskaista grāmata. Paldies par vāka noformējumu arī brīnišķīgajām māksliniecēm Ilzei Krastiņai un Vitai Lēnertei!
Lai patīkama lasīšana, smiekli un saule!
Ilze Aizsila
