Citāti no pasakas “Teiksma par Babīti”

"Pirms dažiem tūkstošiem gadu, lai gan precīzi nevar zināt, jo gadus tur neviens neskaitīja, aiz trejdeviņiem
debesjumiem kādā mākoņvalstībā piedzima ilgi gaidītais mākoņkaraļu bērns. Princese Babīte. Viņas acis bija debeszilas, ar zaļiem lāsumiņiem.
– Ar zaļiem lāsumiem? – Tas bija kas neredzēts.
Mākoņkaralienei no izbrīna atvērās mute, un viņa žigli aizšāva to ciet ar pūkaino delnu.
Karalis domīgs slīdēja pa mākoņpils zāli, līdz nostājās uz mākoņbalkona un ieskatījās debesjumā. Visapkārt slīdēja mākoņļaudis. Viņi bija teju neatšķirami. Daudzi būvēja mākoņu mājas, bet tad uzsūtīja tām viesuļus, kas tās izjauca. Citi veidoja tiltus, kuri ļodzījās, ļodzījās, līdz izjuka.
Mākoņbērni veidoja mākoņdzīvnieciņus, spēlējās ar tiem, bet drīz vien visi sajuka kopā un pārvērtās par mākoņputu pikuci. Tā viņi vadīja dienas un naktis: veidoja un jauca, lai bezjēdzīgi veidotu no jauna. Visiem bija, ko darīt, bet neviens nešķita laimīgs."

(5.-6. lpp.)

"Babīte, Babīte, Babīte! – sauca mazā virpuļdejotāja.
Viņa jau stāvēja ganu meitenītei tieši pretī un apbūra viņu ar savām skaistajām acīm: debeszilām, ar košzaļiem lāsumiem.
– Kas tu esi? – ganu meitene izbrīnīta aplūkoja viešņu.
– Esmu Babīte. Tu pati mani pasauci!
– Babīte? Bet tu izskaties tieši tāpat kā es! Gluži kā dvīņumāsa.
– Es nezinu, ko nozīmē dvīņumāsa, un nezinu, kā man bija āizskatās, tāpēc es pārvērtos par tevi. Es nāku no mākoņukaraļ… – Babīte apklusa, atcerējusies tēva padomu neatklāt visu par savu mākoņvalstību. – Man vajag tavu palīdzību, jo man nav daudz laika. Draudzēsimies?
– Cik jauki! Jā, protams! Mani sauc Barbara, – ganu meitene apskāva savu jauno draudzeni, no kā Babītei pakrūtē ienāca milzu siltums. Negaidīto emociju pārņemta, viņa iegrieza jauno draudzenīti virpuļdejā.
Abas ķiķināja, līdz Barbara iesaucās:
– Rimstamies, mamma nāk!
Ganu meitenītes mamma tuvojās, nesdama rokās tarbiņu.
– Mammu, tā ir Babīte, mana dvīņumāsa! – ganu meitene priecīgi sauca jau pa gabalu.
Mamma pasmējās.
– Meitiņ, tu atkal būsi pārlieku ilgi šūpojusies. Galviņa sagriezusies. Še, ņem maizītes un dodies! Lielupe jau mauj
kā traka, nevar sagaidīt.
– Bet, mamm…
Izrādījās, ka Babīti spēja redzēt tikai Barbara. Mākoņvecākiem bijusi taisnība, te neko nevar saprast: viens redz to, ko cits neredz! Dīvaini."

(14.-16. lpp.)

"Dienās, kad no ezera cēlās migla un, pārklājot ezera spoguli, saplūda ar debesīm, Babīte tikās ar saviem mākoņvecākiem, apskāvās un stāstīja par visu, ko redzēja gan ūdensputnu acīm, gan zivju un cilvēku acīm. Un visu, ko juta caur viņu sirdīm."

(22. lpp.)