Visi viens

Ja nu izrādītos,
Ka mēs visi patiešām esam viens?
Tu ar vienmēr strīdam gatavo mammu,
Kura tevi salīdzina ar mani,
Un es ar to vīrieti jaunībā,
Kurš man iesita ar akmeni,
Nezinot, ka traumu operēs viņa brālis,
No kura vēlāk man piedzims bērns.
Un tu būsi krustmāte.
Mēs esam viss viens kopīgs veselums,
Lai būtu par ko uzņemties atbildību?

Ja mēs tomēr izrādītos viens vesels pilnīgums katrs,
Mēs izskatītos pēc eglītes bumbiņām,
Kastītē grūti izkārtojamām,
Citai bumbiņai apskaut aizliegtām.
Nē, nē, mēs neesam ne tik trausli, ne pilnīgi.
Un pat rotājumi neiztiktu ar sevi -
Eglītē neuzrāptos...
Mēs esam puzles gabaliņi no graudiem.
Ar vienu redzamo pusi,
Ko ļaujam pagaršot citiem,
Un otru, vēl apslēpto,
Lai nezinātu, kas sekos,
veidojot visu par vienu.

Ja jau izrādās, visi ir viens,
Man būs jāsaka vēl daži vārdi.
Viss katram vienam nav jāpaspēj. Un kur nu vēl ātri.

/decembris, 2024/