Priecīgus svētkus!

Rakstnieces Ilzes Aizsilas vēstule lasītājiem 2022. gada izskaņā:

“Šis gads man ir bijis kā tango – ar izklupieniem, straujiem soļiem, negaidītiem griezieniem un sastinguma mirkļiem, gaidot uzrāvienu, kritienu vai līganu pāreju. Šajos virpuļos brīžiem šķita, ka tās ir beigas. Visam! Tomēr ausa jauna diena, pulkstenis turpināja sist, mānot manu laika izjūtu un spēlējoties ar pacietību. Viens ir skaidrs, dzīve nekad nebūs paredzama. Tā nebūs arī pilnībā kontrolējama. Dzīve ir brīnums. Tā rit kā pamācošs stāsts par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Par laimi – dzīvē ir ļauts labot kļūdas, ja vien tās saprot, ja vien spēj pārkāpt savam pašlepnumam. Ir vērts necīnīties brīžos par savu taisnību, kad konflikta rezultātā nāktos palikt ar apmierinātu ego, bet salauztu sirdi. Un mēs jau zinām, kā ir ar tām taisnībām… Ir vērts, drīzāk, pie katras izdevības pateikt otram labu vārdu, pateikties…

Gada izskaņā mācos trenēt prātu un atmiņu, cenšos mainīt ieradumus (iet gulēt vakarā, nevis naktī), vairāk laika veltu grāmatu lasīšanai, plānoju nākamos romānus un stāstus. Parasti saplānoju par daudz. Arī šis gads noslēdzās ar virkni neīstenotu ieceru. Un tas nekas. Es izvēlējos atpūsties, uzlabot veselību un ieklausīties sevī, lai tā pa īstam sadzirdētu arī apkārtējos. Dzejošanai atlicināju mazāk laika, taču tā vienmēr ir ar mani. Reizēm prāts skandina skaistus vārdus, kurus nesavirknēju uz papīra, tāpēc tie aizplūst garām. Mācos priecāties par mainīgo mirkļu burvību. Ar visu nekad nebūs iespējams dalīties, kaut kas vienmēr paliks tikai pašam (piem. nepierakstītas vārsmas). Taču nevar jau zināt, vai pieturētais reiz neizspurgs, neuzplauks un neuzlaidīs kādu danci nedaudz vēlāk un skaļāk. Tie jau arī ir brīnumi. Vai jūs tos gaidāt?

***

Pirms dažām dienām jaunākais dēls vaicāja: “Mammu, tu gaidi Ziemassvētkus?”
Es atbildēju: “Nē. Šogad diemžēl ne.”
“Kāpēc?”
“Tāpēc ka mēs visi slimojam. Tāpēc ka nebūs balles. Tāpēc, ka man nav iespējas Ziemassvētkos satikt vecākus. Tāpēc es negaidu. Šogad “brīnumu” jau gana. Un tu? Vai gaidi Ziemassvētkus?”
“Jā, ļoti gaidu!”
“Tas ir brīnišķīgi! Man prieks, ka tu gaidi. Bērniem Ziemassvētki ir jāgaida.”
Noskumusi izgāju no istabas, zinot, ka dēls nespēj piecelties no gultas augstās temperatūras dēļ.
Kad ienācu istabā vēlreiz, viņš iepleta acis un nedroši jautāja:
“Mam, ja es uztaisīšu balli, vai tad tu gaidīsi Ziemassvētkus?”

***

Mīļie lasītāji! Mēs cits citu spējam celt!

Lai arī es, tāpat kā ikviens, mēdzu pagurt (neskatoties uz izvēlēto moto “Literatūra sirdij un dzīvespriekam”), tomēr joprojām turpināšu rakstīt stāstus, kuros varoņi liks smieties vai raudāt aizkustinājuma dēļ. Man patīk laimīgas ceļa beigas, neraugoties uz to, kā tās mēdz izskatīties ceļojuma vidū…

Katram no jums pateicos par laimes stariņiem, ko sūtāt man vēstuļu, komentāru vai domu veidā. Mēs visi esam tāda neredzama ģimene. Dažkārt mēs nespējam tikties (dažkārt nekad tas nenotiek un nenotiks dažādu apsvērumu dēļ). Ja sanāk satikties klātienē, tad šādam notikumam ir īpaša nozīme. Novērtējam to!

Aicinu izbaudīt kopā būšanu ar tuvajiem cilvēkiem, ar tiem, kuri par jums stāv un krīt. Ballītes klasiskā izpratnē var arī nebūt, bet ballītes sajūta gan svētkos ir svarīga. Te palīdzēs Ziemassvētku mūzika, ar gaismiņām izrotāta eglīte, silti pīrāgi un smaids. Ak, jūs paši zināt, kas labāk palīdzēs. Katram savs.

Vēlu jums sirdssiltus Ziemassvētkus un veselīgu, mierpilnu, veiksmīgu Jauno gadu!

P.S. Beigas ir kaut kam jaunam sākums, vai tā nav jauka atziņa? Tāpēc tās vienmēr būs laimīgas beigas.”